Pleiras dobums: uzbūve, funkcija un traucējumi

Krūškurvja iekšpusē ir trīs lielas telpas: divi pleiras dobumi sānos un videne (mediastinum) pa vidu, kurā guļ sirds ar savu perikarda somu, barības vads, traheja un lielie asinsvadi. Pleiras dobumi videnē neieiet, tie to tikai apņem no abām pusēm, tāpēc videnes orgānu saslimšanas var spiest uz pleiru, to tieši neskarot.

Dobuma robežas augšā sniedzas dažus centimetrus virs atslēgas kaula, bet apakšā tās iet zemāk par plaušas malu. Tas ir būtiski praksē: adata, kas ievadīta zem plaušas apakšējās robežas, vēl aizvien var nonākt pleiras dobumā, bet, ja tā iet pārāk zemu, tā var caurdurt diafragmu un trāpīt aknās vai liesā.

Abi dobumi nav simetriski. Labā plauša ir īsāka un platāka, jo zem tās atrodas aknas, savukārt kreisajā pusē pleira veido iedobi sirdij, sirds izgriezumu, kur plaušas priekšējā mala atkāpjas uz sāniem.

• Ribu daļa: pieguļ ribām un starpribu muskuļiem, no tiem atdalīta ar plānu saistaudu kārtu.
• Diafragmas daļa: cieši saaugusi ar diafragmas augšējo virsmu.
• Videnes daļa: veido pleiras dobuma iekšējo sienu un pāriet viscerālajā pleirā pie plaušas saknes.
• Pleiras kupols: sniedzas kakla pamatnē virs pirmās ribas.
• Ribu un diafragmas recess: dziļākā vieta, kur vispirms sakrājas brīvs šķidrums.

Plaušu audi ir elastīgi un pastāvīgi tiecas sarauties, savukārt krūškurvja siena pēc savas dabas tiecas izplesties. Šie divi pretēji vērstie spēki ir piesaistīti viens otram caur pleiras šķidruma kārtiņu, un rezultāts ir spiediens pleiras dobumā, kas ir zemāks par spiedienu elpceļos. Tieši šī starpība, nevis kāds muskulis, tur plaušu izplestu.

Ieelpā diafragma nolaižas un starpribu muskuļi paceļ ribas. Krūškurvja tilpums palielinās, spiediens pleiras dobumā kļūst vēl zemāks, plauša tiek izstiepta, un gaiss ieplūst caur elpceļiem. Izelpā process ir pretējs un mierīgos apstākļos noris pasīvi, tikai uz elastīgās atsitiena enerģijas rēķina.

Ja hermētiskums tiek zaudēts, sistēma uzreiz sabrūk. Gaiss, kas iekļuvis spraugā, izlīdzina spiedienu, saikne starp plaušu un sienu pazūd, un plauša saraujas pati uz sevi. Tas arī izskaidro, kāpēc caurdurta krūškurvja siena traucē elpošanu pat tad, ja pati plauša ir neskarta.

1. Diafragma saraujas un nolaižas, ribas paceļas uz augšu un uz āru.
2. Krūškurvja dobuma tilpums palielinās, spiediens pleiras spraugā krītas.
3. Plauša, pieķērusies pie sienas ar šķidruma plēvīti, tiek izstiepta līdzi.
4. Spiediens alveolās kļūst zemāks par atmosfēras spiedienu, un gaiss ieplūst.
5. Izelpā muskuļi atslābst, elastīgie audi atgriežas sākuma stāvoklī, gaiss tiek izspiests.

Embrija ķermenī sākotnēji ir viens vienots iekšējs dobums, celoms. Tas pakāpeniski tiek sadalīts ar starpsienām, un no tām izaug arī diafragma; plaušu pumpuri ieaug jau izveidotajā krūškurvja daļā un tiek apvilkti ar serozo apvalku no ārpuses, gluži kā dūre, kas iespiesta piepūstā balonā. Tieši tāpēc plauša nekad neatrodas dobumā, bet vienmēr paliek ārpus tā, apvilkta ar viscerālo pleiru.

Ja starpsienu saaugšana ir nepilnīga, paliek atvere, caur kuru vēdera orgāni var iekļūt krūškurvī. Tā ir iedzimtā diafragmas trūce, kas traucē skartās puses plaušai attīstīties, un to ārstē jaundzimušo ķirurgi.

Ar gadiem pleiras loksnes kļūst mazāk elastīgas, bieži parādās vietējas sabiezējuma plāksnītes, it īpaši cilvēkiem, kas kādreiz strādājuši putekļainā vidē. Pēc pārciesta iekaisuma vai operācijas abas loksnes var saaugt savā starpā, un dobums tajā vietā vairs neeksistē. Daļēji tieši uz to balstās ārstnieciskā pleirodēze, kad loksnes tīši salīmē, lai novērstu atkārtotu izsvīduma vai pneimotoraksa uzkrāšanos.

Tā kā sprauga ir slēgta, jebkurš saturs tajā ir patoloģisks. Atšķiras tas, kas uzkrājas, un tas, no kurienes tas nāk. Neliels daudzums var palikt bez simptomiem, lielāks saspiež plaušu un nobīda videni.

Īpaši bīstams ir sprieguma pneimotorakss, kad brūce darbojas kā vārsts: gaiss ieiet, bet neiziet. Spiediens skartajā pusē kāpj, videne tiek nobīdīta uz pretējo pusi, un tiek traucēta asins atteka uz sirdi. Tas ir dzīvībai bīstams stāvoklis, kuram nepieciešama tūlītēja palīdzība.

Viscerālā pleira jūt tikai izstiepumu, un tās signāli ķermeņa apziņā nonāk kā neskaidra diskomforta sajūta. Parietālo pleiru turpretī inervē starpribu nervi (nervi intercostales) un diafragmas nervs (nervus phrenicus), tie paši, kas apgādā ķermeņa sienu, tāpēc tās kairinājums dod skaidri lokalizētas, asas sāpes.

Tipiskās pleiras sāpes pastiprinās ieelpā, klepojot un šķaudot, bet mazinās, elpojot sekli vai gulstoties uz sāpošo pusi, kas ierobežo kustību. Cilvēks bieži pats instinktīvi piespiež plaukstu pie sāniem.

Diafragmas pleiras vidusdaļas kairinājums dod sāpes plecā un kakla lejasdaļā, jo diafragmas nervs nāk no kakla segmentiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sūdzības par plecu dažkārt izrādās krūškurvja vai pat vēdera augšdaļas problēma.

Izmeklēšana sākas pie gultas. Ārsts salīdzina abu pušu elpošanas skaņas, uzklauvē krūškurvi un meklē asimetriju: virs gaisa perkusijas skaņa ir skaļa un bungveidīga, virs šķidruma kluss un truls. Pleiras berzes troksnis auskultācijā skan kā sausa ādas čīkstēšana un liecina par iekaisušām, sarupušām loksnēm.

Krūškurvja rentgenogramma stāvus parāda šķidruma līmeni un saplakušas plaušas malu. Ultrasonogrāfija ir jutīgāka pret nelielu šķidruma daudzumu un tiek izmantota arī punkcijas vietas izvēlei reālā laikā. Datortomogrāfija sniedz precīzāko ainu par sabiezējumiem, ieslēgtiem šķidruma sakopojumiem un plaušas pašas stāvokli.

Ja šķidruma raksturs nav skaidrs, veic pleiras punkciju jeb torakocentēzi, ievadot adatu pa ribas augšējo malu, lai nesavainotu zem ribas ejošo asinsvadu un nervu kūlīti. Iegūto šķidrumu izmeklē bioķīmiski, mikrobioloģiski un citoloģiski. Sarežģītākos gadījumos torakālais ķirurgs veic torakoskopiju, ieskatoties dobumā ar kameru un paņemot mērķtiecīgu biopsiju.

Pleiras slimības parasti ārstē pneimonologs sadarbībā ar torakālo ķirurgu, bet traumas gadījumā pirmais ir neatliekamās palīdzības un ķirurģijas komandas darbs. Onkologa iesaiste nepieciešama, ja izsvīduma cēlonis izrādās audzējs.

Sāpes krūtīs ir simptoms ar daudziem cēloņiem, un pleiras izcelsme ir tikai viens no tiem. Atšķirt palīdz sāpju saistība ar elpošanu, to raksturs un pavadošie simptomi, taču galīgo atbildi dod izmeklējumi, nevis pašnovērtējums.

Svarīgi atcerēties, ka plaušu artērijas trombembolija var izpausties tieši ar pleiras tipa sāpēm un ka šis stāvoklis ir dzīvībai bīstams. Tāpēc pēkšņas sāpes krūtīs kopā ar aizdusu, ātru sirdsdarbību vai ģīboni nekad nav pamats nogaidīt mājās.

• Stenokardija: spiedošas, nevis durošas sāpes, nav atkarīgas no elpas, bet gan no slodzes.
• Starpribu neiralģija: sāpes pastiprina pieskāriens un stumbra pagrieziens, bieži ir jutīgs punkts uz ribas.
• Ribas lūzums: ir trauma anamnēzē un precīzi norādāma sāpju vieta ar vietēju jutīgumu.
• Jostas roze: dedzinošas sāpes joslas veidā, dažas dienas vēlāk parādās pūslīši uz ādas.
• Plaušu artērijas trombembolija: pleiras tipa sāpes ar strauji sākušos aizdusu, prasa neatliekamu izmeklēšanu.

Pleiras šķidruma uzdevums nav tikai ieeļļošana. Tā virsmas spraiguma dēļ plāns slānis šķidruma starp divām loksnēm rada sasaistes spēku, kas ir daudz spēcīgāks nekā biezāks slānis. Tieši tāpēc dobuma veselība ir atkarīga no tā, lai šķidruma paliktu maz, un tāpēc pat neliela tā daudzuma pieaugums maina elpošanas mehāniku.

Otrs mazāk zināms fakts ir pleiras loksnes spēja uzsūkt. Parietālās pleiras limfvadu stomas spēj izvadīt ievērojami vairāk šķidruma, nekā tajā normāli nonāk, un šī rezerve ir iemesls, kāpēc izsvīdums parādās tikai tad, kad sabojāta ir vai nu pati uzsūkšana, vai arī izsvīšana ir pieaugusi daudzkārt. Izsvīdums tādēļ vienmēr ir norāde meklēt cēloni tālāk, nevis stāvoklis pats par sevi.

Visbeidzot, jāņem vērā spiediena sadalījums. Pleiras spiediens nav vienāds visā dobumā: stāvus tas ir zemāks augšdaļā un augstāks pamatnē, tāpēc plaušas augšdaļas alveolas ir pastāvīgi vairāk izstieptas, bet labāk ventilējamas ir apakšējās daļas. Šī nevienmērība izskaidro, kāpēc dažas plaušu slimības tipiski sākas virsotnēs, bet citas pamatnē.