Smadzenīšu aizmugurējā daiva un tās loma

Smadzenītēm ir vidusdaļa, ko sauc par tārpiņu (vermis), un divas puslodzes (hemispheria cerebelli). Daivu dalījums iet šķērsām šai uzbūvei, tāpēc katra daiva ietver gan tārpiņa, gan puslodžu daļu.

Funkcionāli ērtāk ir runāt par trim zonām pēc tā, no kurienes tās saņem informāciju. Pārslas un mezglaiņa daiva saņem informāciju no līdzsvara orgāna un atbild par acu kustībām un stāvokļa noturību. Tārpiņš un tam blakus esošā josla saņem informāciju no muguras smadzenēm un vada stāju un gaitu. Puslodžu sānu daļas, kas pieder aizmugurējai daivai, saņem informāciju no lielo smadzeņu garozas un vada roku un runas kustību precizitāti.

Šis dalījums izskaidro, kāpēc dažādi smadzenīšu bojājumi izskatās pilnīgi atšķirīgi. Vienam cilvēkam galvenā sūdzība ir šūpošanās stāvot, citam nestabila roka, bet kājas normālas.

Smadzenīšu garoza ir pārsteidzoši vienveidīga: visā tās platībā atkārtojas viens un tas pats trīs slāņu uzbūves paraugs. Virspusē ir molekulārais slānis, tam seko viena kārta lielu Purkinjē šūnu, un dziļāk atrodas graudainais slānis ar milzīgu skaitu mazu neironu.

Purkinjē šūna ir šīs sistēmas galvenā figūra. Tās sazarojums izpleties vienā plaknē kā vēdeklis, un tā ir vienīgā šūna, kas no smadzenīšu garozas izvada signālu. Turklāt šis signāls ir kavējošs, tāpēc smadzenīšu garoza pārējo sistēmu nevis uzbudina, bet ierobežo.

Izeja notiek caur dziļajiem kodoliem baltajā vielā, no kuriem lielākais ir zobainais kodols (nucleus dentatus). Tieši zobainais kodols ir aizmugurējās daivas galvenā izeja uz talāmu un tālāk uz lielo smadzeņu garozu.

Ieeja smadzenītēs notiek pa diviem principiāli atšķirīgiem šķiedru veidiem. Vienas nes plašu informācijas plūsmu no muguras smadzenēm un tilta, otras nāk no smadzeņu stumbra un darbojas kā spēcīgs kļūdas signāls, kas maina Purkinjē šūnu atbildi. Šis otrais ceļš ir tas, kas smadzenītēm ļauj mācīties.

Kustība sākas lielo smadzeņu garozā, bet līdz ar komandu smadzenītes saņem arī šīs komandas kopiju. Vienlaikus tās saņem informāciju no muskuļiem, cīpslām un locītavām par to, kas patiesībā notiek. Smadzenītes abas plūsmas salīdzina un izdod korekciju, ja iecerētais un notiekošais atšķiras.

Tieši šī salīdzināšana izskaidro smadzenīšu bojājuma simptomus. Ja korekcija pienāk ar nokavēšanos, roka mērķi pārsniedz un pēc tam labojas otrā virzienā, radot trīci, kas parādās tieši kustības beigās un mierā izzūd.

Otrā svarīgā smadzenīšu funkcija ir laiks. Tās nosaka, kad tieši katram muskulim jāieslēdzas, lai sarežģīta kustība noritētu gludi. Tāpēc smadzenīšu bojājums izjauc arī runu: tā kļūst lēna, sadalīta zilbēs un ar nevienmērīgu skaļumu.

• Kustības mērķa pārsniegšana vai nesasniegšana.
• Trīce, kas parādās kustības laikā un pieaug tuvojoties mērķim.
• Nespēja ātri veikt pretējas kustības pēc kārtas.
• Plata, nedroša gaita ar grūtībām iet pa taisnu līniju.
• Sadalīta, nevienmērīga runa.

Ilgu laiku smadzenītes uzskatīja par tīri motorisku struktūru. Mūsdienās ir plaši pieņemts, ka tieši aizmugurējā daiva piedalās arī domāšanas, valodas, plānošanas un emociju regulēšanas procesos. Iemesls ir anatomisks: šīs daļas saites ved nevis uz kustību garozu, bet uz pieres un deniņu daivu apgabaliem.

Klīniski to pamana pēc tā, ka cilvēkiem ar aizmugurējās daivas bojājumiem bez koordinācijas traucējumiem parādās grūtības plānot, sekot līdzi sarunai, kontrolēt emocijas un saglabāt uzmanību. Šo izpausmju kopumu neiroloģijā apraksta kā smadzenīšu izraisītu izziņas un emociju sindromu.

Tas paskaidro arī, kāpēc bērniem pēc smadzenīšu audzēja operācijas var rasties pārejoša mutisma epizode, kurā bērns kādu laiku nerunā vispār, lai gan runas aparāts ir vesels.

Smadzenītes nobriest vēlu. Graudainā slāņa šūnas turpina migrēt un veidot savienojumus arī pēc piedzimšanas, un tieši tāpēc smalko kustību precizitāte bērnam pilnveidojas pakāpeniski vairāku gadu laikā. Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem smadzenītes ir īpaši jutīgas pret bojājumiem šajā periodā.

Pieaugušam cilvēkam smadzenītes ir mācīšanās orgāns. Katra jauna prasme, kas prasa precizitāti, no rakstīšanas līdz mūzikas instrumenta spēlei, sākumā notiek apzināti un lēni, bet pēc atkārtojumiem kļūst automātiska. Tieši šo pāreju nodrošina smadzenīšu savienojumu pārkārtošanās.

Vecumā smadzenīšu apjoms pakāpeniski samazinās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gaita kļūst piesardzīgāka un līdzsvara atgūšana lēnāka. Šo dabisko procesu paātrina ilgstoša alkohola lietošana, kas raksturīgi bojā tieši tārpiņa un priekšējās daivas apgabalu un izpaužas ar nestabilu gaitu pie samērā labi saglabātas roku precizitātes.

Biežākie smadzenīšu bojājumu cēloņi ir insults smadzenīšu apgādes artērijās, audzēji, iekaisumi, demielinizējošas slimības, iedzimtas deģeneratīvas ataksijas un toksiski bojājumi. Katrs no tiem dod līdzīgu simptomu kopumu, tāpēc cēloni nosaka nevis pēc izskata, bet pēc attīstības ātruma un papildu pazīmēm.

Svarīga smadzenīšu īpatnība ir tā, ka to ietekme ir vienpusēja tajā pašā pusē. Bojājums labajā smadzenīšu puslodzē traucē labās rokas kustības, atšķirībā no lielo smadzeņu bojājuma, kas skar pretējo pusi. Iemesls ir tas, ka smadzenīšu ceļi krustojas divreiz.

Ar šiem stāvokļiem strādā neirologs, bet audzēju un asinsizplūduma gadījumā arī neiroķirurgs. Rehabilitācijā liela loma ir fizioterapeitam un ergoterapeitam, jo koordinācijas traucējumus daļēji var kompensēt ar mērķtiecīgu treniņu.

Neatliekami jāmeklē palīdzība, ja pēkšņi parādās spēcīgs reibonis ar vemšanu, nespēja nostāvēt kājās, dubultošanās acīs, runas saplūšana vai stipras pakauša sāpes. Smadzenīšu insults ir bīstams arī tāpēc, ka pietūkums aizmugurējā galvaskausa bedrē ātri saspiež smadzeņu stumbru.

Neiroloģiskā izmeklēšana šeit ir informatīvāka nekā daudzās citās jomās, jo smadzenīšu traucējumus var izsaukt ar vienkāršiem uzdevumiem. Ārsts vēro, kā cilvēks ar pirkstu trāpa pa degunu, kā velk papēdi pa pretējās kājas apakšstilbu, cik ātri spēj mainīt plaukstas stāvokli un kā iet pa taisnu līniju.

Attēldiagnostikā izvēles metode ir magnētiskā rezonanse, jo datortomogrāfija aizmugurējo galvaskausa bedri attēlo sliktāk kaulu radīto artefaktu dēļ. Akūtā situācijā datortomogrāfiju tomēr izmanto pirmo, lai izslēgtu asinsizplūdumu.

Ja aina neatbilst vienai vietai vai attīstās lēni gadu gaitā, izmeklēšanu papildina ar asins analīzēm, vitamīnu līmeņa noteikšanu, autoimūno marķieru pārbaudi un atsevišķos gadījumos ģenētisko izmeklēšanu.

1. Novērtē gaitu, tostarp iešanu pa taisnu līniju ar vienu pēdu aiz otras.
2. Pārbauda stāju ar aizvērtām un atvērtām acīm, lai atšķirtu smadzenīšu un jutības traucējumus.
3. Veic pirksta un deguna testu, vērojot precizitāti un trīci kustības beigās.
4. Pārbauda ātru pretēju kustību maiņu abās rokās.
5. Novērtē runu, acu kustības un muskuļu tonusu.
6. Pēc klīniskās ainas izvēlas attēldiagnostikas metodi.

Visbiežākais sajaukums ir ar iekšējās auss izcelsmes reiboni. Abos gadījumos cilvēks jūtas nestabils, bet iekšējās auss reibonis parasti ir griešanās sajūta ar skaidru saistību ar galvas stāvokli, un roku precizitāte saglabājas. Smadzenīšu bojājuma gadījumā traucēta ir arī roku koordinācija un runa.

Otrs sajaukums ir ar jutības zuduma izraisītu nestabilitāti, kas rodas, piemēram, polineiropātijas gadījumā. Šeit palīdz vienkāršs novērojums: ja cilvēks stāv samērā labi ar atvērtām acīm, bet aizverot acis strauji zaudē līdzsvaru, cēlonis biežāk ir jutības trūkums, nevis smadzenītes.

Trešais ir alkohola reibums kā etalons. Tas nav nejaušība, ka smadzenīšu bojājuma aina atgādina reibumu: alkohols tieši nomāc smadzenīšu darbību, un tāpēc gaitas tests ir tik jutīgs.

Smadzenītes aizņem nelielu daļu no smadzeņu tilpuma, taču tajās atrodas lielākā daļa visu smadzeņu neironu, galvenokārt pateicoties graudainā slāņa sīkajām šūnām. Tas nozīmē, ka mazā, nomaļā struktūra galvaskausa aizmugurē skaitliski satur vairāk nervu šūnu nekā visa lielo smadzeņu garoza.

Otra lieta, ko kopsavilkumi reti piemin: smadzenīšu garozas uzbūve visā platībā ir viena un tā pati. Tas liek domāt, ka smadzenītes visur veic vienu un to pašu skaitļošanas darbību, un atšķirīgais rezultāts rodas tikai no tā, ar ko konkrētā daļa ir savienota. Tieši tāpēc aizmugurējās daivas sānu daļas, kas savienotas ar domāšanas apgabaliem, ietekmē arī domāšanu.

Trešais praktiskais secinājums attiecas uz rehabilitāciju. Tā kā smadzenītes ir mācīšanās orgāns, koordinācijas traucējumu gadījumā atkārtojumiem ir īpaši liela nozīme, un progress bieži turpinās ilgi pēc tam, kad pats bojājums vairs nemainās.