Smadzeņu asinsvadi: artērijas, vēnas, asinsapgāde

Iekšējā miega artērija atzarojas kaklā no kopējās miega artērijas, ieiet galvaskausā pa savu kanālu un apgādā lielāko daļu smadzeņu pusložu priekšējās un sānu daļas, kā arī aci caur acs artēriju. Tieši tāpēc īslaicīgs vienas acs redzes zudums var būt miega artērijas problēmas pazīme.

Mugurkaula artērija atzarojas no atslēgas kaula apakšas artērijas, uzkāpj pa kakla skriemeļu šķērsizaugumu atverēm un ieiet galvaskausā pa lielo pakauša atveri. Abas mugurkaula artērijas saplūst vienā pamata artērijā (arteria basilaris), kas apgādā smadzeņu stumbru, smadzenītes un smadzeņu pakauša daivas.

Šis dalījums nosaka simptomu ainu. Priekšējās sistēmas traucējums tipiski dod vienas puses vājumu, jušanas traucējumus un runas problēmas, bet aizmugurējās sistēmas traucējums biežāk dod reiboni, dubultredzi, rīšanas traucējumus, līdzsvara zudumu un redzes lauka izkrišanu.

Galvaskausa pamatnē, ap hipofīzes kātiņu, abas sistēmas savienojas gredzenā. To veido priekšējā savienojošā artērija, abu pušu priekšējās smadzeņu artērijas, iekšējās miega artērijas, abu pušu aizmugurējās savienojošās artērijas un aizmugurējās smadzeņu artērijas.

Apļa nozīme ir rezerves ceļš. Ja viena pievadošā artērija pakāpeniski sašaurinās, asinis uz tās apgādes zonu var pienākt pa apli no pretējās puses vai no otras sistēmas. Tieši tāpēc dažkārt cilvēkam viena miega artērija ir gandrīz pilnīgi noslēgta, bet simptomu nav.

Praktiski svarīgi ir tas, ka pilnībā simetrisks un pilnvērtīgs aplis ir mazākumam cilvēku. Daudziem kāda no savienojošām artērijām ir plāna vai iztrūkst, un tad rezerves iespējas ir ierobežotas. Tieši šo anatomisko variantu dēļ divi cilvēki ar vienādu artērijas nosprostojumu var ciest pilnīgi atšķirīgi.

Katra no trim smadzeņu artērijām apgādā noteiktu smadzeņu garozas daļu, un tieši tāpēc pēc simptomiem bieži var paredzēt, kura artērija skarta.

Smadzeņu venozā sistēma ir neparasta tāpēc, ka tā neseko artērijām. Virspusējās smadzeņu vēnas savāc asinis no garozas un ietek cietā smadzeņu apvalka sinusos, kas ir stingru sieniņu kanāli starp apvalka lapiņām un kuros nav vārstuļu.

Dziļās vēnas savāc asinis no smadzeņu iekšējām struktūrām un saplūst lielajā smadzeņu vēnā, kas ietek taisnajā sinusā. Visi sinusi galu galā savienojas un asinis aizvada pa sigmveida sinusiem uz iekšējām jūga vēnām kaklā.

Klīniski svarīgi ir tas, ka sinusos var izveidoties asins receklis. Sinusa tromboze biežāk skar jaunas sievietes, un tās izpausmes ir neraksturīgas: ilgstošas, pieaugošas galvassāpes, krampji, redzes traucējumi. Tieši netipiskuma dēļ šo diagnozi viegli nokavēt, un stipras, neparastas un pieaugošas galvassāpes vienmēr jāizmeklē.

• Augšējais garenvirziena sinuss: savāc asinis no pusložu virsmas.
• Taisnais sinuss: uzņem dziļo vēnu asinis.
• Šķērsvirziena un sigmveida sinusi: aizvada asinis uz jūga vēnu.
• Kavernozais sinuss: ap to iet vairāki galvas nervi un iekšējā miega artērija.

Biežākais smadzeņu asinsvadu bojājums ir išēmisks insults, kurā artērija tiek nosprostota ar recekli. Receklis var veidoties uz vietas uz aterosklerotiskas aplikuma virsmas vai atceļot no sirds, kas īpaši raksturīgi priekškambaru mirdzaritmijas gadījumā.

Otrs veids ir asiņošana. Hipertensīva asiņošana notiek smadzeņu dziļajās struktūrās, kur sīkās artērijas ilgstoši augsta spiediena ietekmē kļūst trauslas. Subarahnoidāla asiņošana visbiežāk rodas, plīstot aneirismai, tas ir, artērijas sienas izspiedumam, un tās pazīme ir pēkšņas, ārkārtīgi stipras galvassāpes, kādas cilvēks nekad nav piedzīvojis.

Pārejoša išēmiska lēkme ir īslaicīgs asinsrites traucējums, kurā simptomi pāriet paši. Tas nav nekaitīgs notikums, bet brīdinājums: risks nopietnam insultam tuvākajās dienās ir ievērojami paaugstināts, tāpēc arī pilnībā pārgājuši simptomi ir iemesls nekavējoties vērsties pēc palīdzības.

• Pēkšņs vienas puses sejas, rokas vai kājas vājums vai nejutīgums.
• Pēkšņi runas vai saprašanas traucējumi.
• Pēkšņs redzes zudums vai dubultredze.
• Pēkšņs līdzsvara zudums, reibonis, nespēja noturēties uz kājām.
• Pēkšņas, ļoti stipras un neparastas galvassāpes.

Aizdomu gadījumā par insultu izmeklēšanas secība ir stingri noteikta un ātra, jo ārstēšanas iespējas ir atkarīgas no tā, cik daudz laika pagājis no simptomu sākuma.

1. Neatliekamā palīdzība nogādā pacientu slimnīcā ar insulta ārstēšanas iespējām.
2. Veic galvas datortomogrāfiju, lai atšķirtu asiņošanu no išēmiska insulta.
3. Papildina ar datortomogrāfijas angiogrāfiju, kas parāda, kura artērija nosprostota.
4. Vajadzības gadījumā veic magnētiskās rezonanses izmeklējumu, kas agrīnu išēmiju parāda jutīgāk.
5. Kaklu artēriju stāvokli novērtē ar ultrasonogrāfiju un doplerogrāfiju.
6. Cēloņa noskaidrošanai izmeklē sirds ritmu, asinsspiedienu, holesterīna un cukura līmeni.

Migrēna ar auru var dot pārejošus redzes un jušanas traucējumus, kas atgādina pārejošu išēmisku lēkmi. Atšķirība ir attīstības tempā: migrēnas aura izplešas pakāpeniski dažu minūšu laikā un bieži beidzas ar galvassāpēm, bet asinsvadu notikuma simptomi parādās pēkšņi, pilnā apjomā.

Ģībonis ir īslaicīgs samaņas zudums no visu smadzeņu asinsapgādes īslaicīgas pazemināšanās, un pēc tā cilvēks parasti ātri atgūstas bez atlieku simptomiem. Insults samaņu bieži nemaz neietekmē, bet atstāj vienas puses izkrišanas simptomus.

Trešā biežā sajaukšana ir starp kakla daļas problēmu un asinsvadu izcelsmes reiboni. Reibonis vien, bez citiem neiroloģiskiem simptomiem, visbiežāk nav insults, tomēr, ja tam pievienojas dubultredze, rīšanas grūtības, runas traucējumi vai līdzsvara zudums, tas jāvērtē kā aizmugurējās asinsrites simptoms un jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Pašos smadzeņu audos sāpju receptoru nav: smadzenes var griezt, un cilvēks to nejūt. Toties asinsvadu sienas un smadzeņu apvalki ir ļoti bagāti ar sāpju šķiedrām. Tas nozīmē, ka praktiski visas galvassāpes nāk nevis no smadzenēm, bet no asinsvadiem, apvalkiem, muskuļiem vai blakus struktūrām.

Otrs mazāk zināms jēdziens ir robežzonas. Vietās, kur satiekas divu blakus esošo artēriju apgādes zonas, asins plūsma ir vismazākā, un tieši šīs zonas cieš pirmās, ja pazeminās asinsspiediens visā organismā, piemēram, smagas asiņošanas vai sirdsdarbības apstāšanās gadījumā. Šādi bojājumi nav saistīti ar konkrētas artērijas nosprostojumu, bet ar vispārēju spiediena kritumu, un tie izskaidro, kāpēc pēc atdzīvināšanas simptomi var būt neparasti izvietoti.

Trešais praktiskais novērojums attiecas uz oglekļa dioksīdu. Smadzeņu artērijas ir īpaši jutīgas pret tā līmeni asinīs: ja cilvēks elpo ļoti bieži un dziļi, oglekļa dioksīda līmenis krītas, asinsvadi sašaurinās, un smadzeņu asins plūsma samazinās. Tieši tāpēc panikas lēkmes laikā rodas reibonis, tirpšana pirkstos un ap muti, kaut arī ar asinsvadiem pašiem viss ir kārtībā.