Viduklis: anatomija un ko rāda tā apkārtmērs

Vēdera sienu sānos veido trīs muskuļu slāņi, kas atrodas viens virs otra un kuru šķiedras iet dažādos virzienos. Ārējais šķērsslīpais vēdera muskulis (musculus obliquus externus abdominis) virzās uz leju un uz priekšu, iekšējais šķērsslīpais (musculus obliquus internus abdominis) pretējā virzienā, bet visdziļāk atrodas šķērseniskais vēdera muskulis (musculus transversus abdominis), kura šķiedras aptver vēderu kā josta.

Vēdera priekšpusē iet taisnais vēdera muskulis (musculus rectus abdominis), ko abās pusēs ietver pārējo muskuļu cīpslu plātnes. Pa viduslīniju tās saaug baltajā līnijā (linea alba). Aizmugurē vēdera sienu noslēdz krūšu un jostas fascija, kas sasaista muskuļus ar mugurkaulu.

Šī uzbūve darbojas kā pneimatiska konstrukcija. Kad dziļie muskuļi saraujas un diafragma nolaižas, vēdera dobumā paaugstinās spiediens, un rumpis kļūst stabilāks. Tieši šis mehānisms ļauj celt smagumus, neradot pārmērīgu slodzi jostas skriemeļiem.

• Ārējais šķērsslīpais vēdera muskulis: ārējais slānis.
• Iekšējais šķērsslīpais vēdera muskulis: vidējais slānis.
• Šķērseniskais vēdera muskulis: dziļākais slānis, darbojas kā josta.
• Taisnais vēdera muskulis: priekšpusē, abās pusēs no baltās līnijas.
• Krūšu un jostas fascija: aizmugurējais savienojums ar mugurkaulu.

Zem ādas esošie tauki ir enerģijas krātuve un siltumizolācija. Tie atrodas ārpus vēdera muskuļu slāņa, ir taustāmi un veido to daļu vidukļa, ko var saņemt starp pirkstiem.

Viscerālie jeb iekšējie tauki atrodas vēdera dobumā ap zarnām, lielajā taukplēvē un aiz vēderplēves ap nierēm. Tie neveido mīkstu kroku, bet gan stingru, izspiedušos vēderu. Šo tauku šūnas ir aktīvākas: no tām vieglāk atbrīvojas taukskābes, un tās izdala signālvielas, kas ietekmē iekaisuma procesus un insulīna darbību.

Anatomiskā atrašanās vieta šeit ir izšķiroša. Vēdera dobuma taukaudu vēnu asinis plūst uz vārtu vēnu un nonāk tieši aknās, apejot pārējo asinsriti. Tāpēc viscerālo tauku izdalītās vielas aknas sasniedz koncentrētā veidā, un ar to saista aknu tauku uzkrāšanos un vielmaiņas pārmaiņas.

Mērīšanas rezultāts ļoti atkarīgs no tā, kurā vietā mērlente novietota. Pasaules Veselības organizācijas ieteiktais orientieris ir vidus starp apakšējās ribas malu un zarnkaula šķautni, tātad nevis nabas līmenī, kā bieži dara mājās.

Mēra stāvus, ar brīvi nolaistām rokām, tieši uz ādas vai plāna apģērba, izelpas beigās, bez vēdera ievilkšanas. Mērlentei jābūt horizontālai un jāpieguļ, to nesaspiežot. Ja vēders ir izteikti izspiedies, atkārto mērījumu un pieraksta izmantoto orientieri.

Lai salīdzinājums būtu jēgpilns, katru reizi jāizmanto viena un tā pati metode, viena un tā pati diennakts daļa un līdzīgs ēšanas laiks. Vairāku centimetru starpība starp nabas līmeni un ribu un iegurņa vidu ir parasta, un tieši tāpēc dažādos avotos redzētās robežvērtības nedrīkst pārnest uz citu mērīšanas vietu.

1. Sataustiet apakšējās ribas malu un zarnkaula šķautni sānos.
2. Atrodiet punktu tieši pa vidu starp tiem.
3. Aplieciet mērlenti horizontāli, cieši, bet nesaspiežot ādu.
4. Elpojiet mierīgi un nolasiet rādījumu izelpas beigās.
5. Pierakstiet rezultātu un izmantoto orientieri, lai nākamreiz mērītu tāpat.

Pasaules Veselības organizācija izmanto divus sliekšņus. Paaugstinātu vielmaiņas risku vīriešiem saista ar vidukli no 94 cm un sievietēm no 80 cm, bet izteikti paaugstinātu risku vīriešiem no 102 cm un sievietēm no 88 cm. Šie skaitļi ir izstrādāti galvenokārt Eiropas izcelsmes populācijām, un dažām Āzijas populācijām tiek lietoti zemāki sliekšņi.

Otrs plaši lietots rādītājs ir vidukļa un gurnu apkārtmēra attiecība; Pasaules Veselības organizācija par paaugstinātu uzskata vērtību virs 0,90 vīriešiem un virs 0,85 sievietēm. Vienkāršs un populārs ir arī vidukļa un auguma attiecības rādītājs ar orientējošu robežu 0,5.

Neviens no šiem skaitļiem nav diagnoze. Tie ir sietiņi, kas norāda, kam ir vērts pārbaudīt asinsspiedienu, glikozes un lipīdu rādītājus. Robežvērtību pārsniegšana nenozīmē slimību, tāpat kā vērtība zem robežas to neizslēdz.

Bērnībā un pusaudža gados ķermeņa proporcijas strauji mainās, tāpēc pieaugušo robežvērtības bērniem nav lietojamas; tur izmanto vecumam un dzimumam pielāgotas līknes.

Pieaugušā vecumā izplatīta parādība ir tā, ka svars gandrīz nemainās, bet viduklis pakāpeniski pieaug. Iemesls ir muskuļu masas samazināšanās un vienlaicīga tauku pieaugšana, turklāt tieši vēdera dobumā. Tāpēc svari uz grīdas var neko neuzrādīt, kamēr mērlente rāda izmaiņas.

Sievietēm pēc menopauzes tauku sadalījums mēdz mainīties no gurnu un augšstilbu apvidus uz vēderu. Tā ir hormonālu pārmaiņu sekas, nevis dzīvesveida pasliktināšanās pazīme, taču vielmaiņas riska ziņā šī pārbīde ir nozīmīga.

Ne katrs liels vēdera apkārtmērs ir tauki. Vēdera uzpūšanās gāzu dēļ var mainīt apkārtmēru dienas laikā par vairākiem centimetriem, un tā ir pārejoša. Šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā, piemēram, aknu slimībās, dod noapaļotu, saspringtu vēderu ar izlīdzinātu nabu.

Pēc grūtniecības bieži sastopama taisnā vēdera muskuļa šķiedru atstatuma palielināšanās pa viduslīniju. Tad vēders izspiežas uz priekšu pat tad, ja taukaudu ir maz, un sasprindzinot muskuļus pa viduslīniju parādās raksturīga rieva.

Atsevišķi jāmin strauji augošs vēders bez svara pieauguma, ar sāpēm, svara zudumu citviet, agru sāta sajūtu vai izmaiņām vēdera izejā. Šādā gadījumā runa nav par vidukļa mērīšanu, un jāvēršas pie ārsta.

• Uzpūšanās: mainās dienas laikā, saistīta ar ēdienu.
• Šķidrums vēdera dobumā: saspringts vēders, izlīdzināta naba.
• Taisnā vēdera muskuļa atstatums: rieva pa viduslīniju, sasprindzinot.
• Audzējs vai cista: vienpusējs, pastāvīgi augošs izspiedums.

Pirmkārt, tauku daudzumu noteiktā vietā nevar samazināt ar vingrinājumiem tieši tai vietai. Vēdera prese stiprina muskuļus un uzlabo stāju, bet tauku sadegšana notiek visā organismā atkarībā no kopējā enerģijas bilances, nevis no tā, kurus muskuļus kustina.

Otrkārt, apkārtmērs var samazināties arī bez tauku zuduma. Uzlabojot dziļo vēdera muskuļu tonusu un stāju, vēdera saturs tiek noturēts kompaktāk, un mērlente rāda mazāku skaitli. Tas ir reāls, bet mehānisks efekts, kas vielmaiņas risku nemaina.

Treškārt, tā sauktās vidukļa savilkšanas jostas un korsetes formu maina tikai tik ilgi, kamēr tās valkā; pastāvīgu ribu vai orgānu pārkārtošanos tās nerada, bet spēcīgi savilktas var traucēt elpošanu un pasliktināt dziļo muskuļu darbību. Ja ir interese par vidukļa rādītāju uzlabošanu, jēgpilnāk ir runāt ar ģimenes ārstu, endokrinologu vai uztura speciālistu par kopēju plānu, nevis meklēt vietēju risinājumu.