Deltveida muskuļa mugurējā daļa

Mugurējā jeb lāpstiņas daļa sākas no lāpstiņas šķautnes (spina scapulae) apakšējās malas un no tās fascijas. Šķiedras virzās uz priekšu un uz leju, aptverot pleca locītavu no aizmugures, un pievienojas kopējai cīpslai, kas piestiprinās pie augšdelma kaula deltveida raupjuma (tuberositas deltoidea humeri) tā vidusdaļas ārējā malā.

Asinsapgādi nodrošina galvenokārt aizmugurējā apliecošā augšdelma artērija (arteria circumflexa humeri posterior), kas kopā ar paduses nervu iziet caur četrstūra atveri starp apaļajiem muskuļiem un augšdelma kaulu. Šī kopīgā gaita izskaidro, kāpēc traumā parasti cieš abas struktūras vienlaikus.

Inervācija nāk no paduses nerva (nervus axillaris), kas atbilst kakla pinuma C5 un C6 saknēm. Tas pats nervs nodrošina arī jutību nelielā ādas laukumā pleca ārējā virsmā, un tieši šī ādas zona ir vienkāršākais veids, kā ātri pārbaudīt nerva veselumu pēc traumas.

Deltveida muskuļa trīs daļas ir labs piemērs tam, kā viens muskulis var būt pats sev antagonists. Priekšējā un mugurējā daļa velk roku pretējos virzienos, un vidējā daļa strādā tikai tad, kad roka tiek celta uz sāniem.

Rokas celšanā uz sāniem deltveida muskulis nav kustības sācējs. Pirmos grādus veic pārkaula muskulis no rotatoru manšetes, un tikai pēc tam deltveida muskuļa vidējā daļa pārņem galveno slodzi. Šajā laikā priekšējā un mugurējā daļa darbojas kā stabilizatori, neļaujot augšdelma kaula galviņai novirzīties.

Kad roka tiek vilkta atpakaļ vai pavirzīta uz sāniem no priekšas horizontālā līmenī, mugurējā daļa kļūst par galveno darītāju. Tāpēc airēšanas kustība ar elkoņiem plaši uz sāniem šo daļu noslogo daudz vairāk nekā airēšana ar elkoņiem pie sāniem, kurā pārsvarā strādā platais muguras muskulis.

Vēl viens mazāk pamanāms uzdevums ir bremzēšana. Metot vai sitot, mugurējā daļa kopā ar rotatoru manšeti ekscentriski palēnina roku kustības beigās. Tieši šāda bremzējoša slodze biežāk izraisa pārslodzes sūdzības nekā pats kustības sākums.

Mugurējās daļas relatīvs vājums reti izpaužas kā nespēja kaut ko izdarīt. Biežāk tas parādās kā stājas un līdzsvara traucējums starp muskuļu grupām.

• Pleci noliekti uz priekšu miera stāvoklī, krūšu kurvis šķietami iekritis.
• Roka nogurst, ilgi turot to atvirzītu uz sāniem vai atpakaļ.
• Sāpes pleca aizmugurē pēc peldēšanas, airēšanas vai darba ar rokām virs galvas.
• Redzama asimetrija starp abiem pleciem, skatoties no mugurpuses.
• Grūtības aizsniegt aizmugurējo kabatu vai aizsprādzēt apģērbu aiz muguras.

Bērnam deltveida muskulis ir proporcionāli mazāks, un pleca locītavas stabilitāte lielā mērā balstās uz locītavas somu un saitēm. Pusaudža gados muskuļa masa strauji pieaug, un tieši šajā periodā nevienmērīga slodze, piemēram, vienpusīgs sporta veids, var radīt noturīgu nelīdzsvarotību starp priekšējo un mugurējo daļu.

Pieaugušā vecumā mugurējā daļa cieš galvenokārt no bezdarbības. Ilgstošs darbs ar rokām priekšā, pie tastatūras vai stūres, tur plecus iekšējā rotācijā un priekšējā stāvoklī, un mugurējā daļa šajā pozā netiek noslogota gandrīz nemaz.

Gados vecākiem cilvēkiem samazinās muskuļa masa kopumā, un pleca kustību apjoms sarūk. Tas palielina kritienu risku un apgrūtina ikdienas darbības aiz muguras, piemēram, ģērbšanos. Regulāra mērena kustība ar pilnu amplitūdu šo procesu palēnina, taču pēc traumas vai ilgstošu sāpju gadījumā slodze jāsaskaņo ar fizioterapeitu.

Paduses nervs iet tieši gar pleca locītavas apakšējo daļu un ap augšdelma kaula ķirurģisko kaklu. Tas ir iemesls, kāpēc pleca izmežģījums uz priekšu un augšdelma kaula lūzums tā augšdaļā ir divas biežākās šī nerva bojājuma situācijas.

Nerva bojājuma pazīmes ir divas un tās ir samērā raksturīgas. Pirmā ir nespēja atvirzīt roku uz sāniem pret pretestību un vēlāk redzama deltveida muskuļa atrofija ar zaudētu pleca noapaļojumu. Otrā ir jutības zudums nelielā ādas laukumā pleca ārpusē, apmēram tur, kur atrodas uniformas uzšuve.

Ja pēc pleca traumas šīs pazīmes saglabājas, tas ir iemesls vērsties pie traumatologa ortopēda un pēc tam pie neirologa. Nerva atjaunošanās notiek lēni, mēnešu laikā, un šajā periodā ir svarīgi uzturēt locītavas kustīgumu, lai nerastos pleca sastingums. Ilgstošs pilnīgs vājums prasa elektrofizioloģisku izmeklēšanu.

Izmeklēšana sākas ar salīdzinājumu starp abiem pleciem un beidzas ar attēldiagnostiku tikai tad, ja klīniskā aina to prasa.

1. Apskate no mugurpuses: plecu simetrija, muskuļa apjoms, lāpstiņu stāvoklis.
2. Taustīšana: sāpīgums gar lāpstiņas šķautni un muskuļa mugurējo malu.
3. Spēka tests: roka pacelta horizontāli uz priekšu, pacients velk elkoni atpakaļ pret pretestību.
4. Ādas jutības pārbaude pleca ārējā virsmā paduses nerva zonā.
5. Ultrasonogrāfija mīksto audu un cīpslu novērtēšanai, ja ir aizdomas par plīsumu.
6. Magnētiskā rezonanse rotatoru manšetes un muskuļa tauku deģenerācijas novērtēšanai.
7. Elektromiogrāfija un nervu vadīšanas pētījums, ja ir aizdomas par nerva bojājumu.

Visbiežāk sāpes pleca aizmugurē tiek piedēvētas deltveida muskulim, lai gan cēlonis ir citur. Zemkaula muskuļa un mazā apaļā muskuļa cīpslas, kas pieder rotatoru manšetei, atrodas tieši zem tā, un to bojājums dod ļoti līdzīgu sāpju vietu. Atšķirība parasti parādās testos, kuros tiek izolēta ārējā rotācija ar elkoni pie sāniem.

Otra bieža sajaukšana ir ar kakla izcelsmes sāpēm. Kakla skriemeļu C5 saknes kairinājums var radīt sāpes un vājumu tieši pleca apvidū, jo tā pati sakne inervē arī deltveida muskuli. Šajā gadījumā sāpes bieži mainās, kustinot kaklu, nevis plecu.

Trešā sajaukšana ir ar trapecveida muskuļa apakšējo daļu, kas atrodas tuvu lāpstiņas šķautnei. Pirmā velk lāpstiņu uz leju un uz iekšu, otrā velk pašu roku atpakaļ, un atšķirt tās var pēc tā, vai kustībā pārvietojas lāpstiņa vai augšdelms.

Pirmais mazāk zināmais fakts ir muskuļa iekšējā uzbūve. Vidējā daļa ir daudzspalvaina, un tās šķiedras iet slīpi pret cīpslu plāksnītēm, kas dod lielāku spēku uz šķērsgriezuma laukuma vienību, bet mazāku saīsinājuma ceļu. Priekšējā un mugurējā daļa ir vienkāršākas uzbūves ar garākām šķiedrām, tāpēc tās nodrošina lielāku kustības amplitūdu, bet mazāku spēku. Tas praktiski nozīmē, ka mugurējo daļu jēgpilnāk trenēt ar pilnu kustības amplitūdu un mērenu svaru, nevis ar īsiem un smagiem kustību fragmentiem.

Otrais ir tas, ka deltveida muskuļa mugurējā daļa ir viens no retajiem lielajiem muskuļiem, kuru cilvēks pats savā ikdienā praktiski nekad neredz. Priekšējo daļu spogulī redz visi, mugurējo neviens, un tieši tādēļ tās vājums parasti tiek pamanīts vēlu, kad jau ir izveidojusies stājas asimetrija vai parādījušās pārslodzes sūdzības.