Elkoņkaula plaukstas atliecējmuskulis

Muskulim ir divas sākumvietas. Pleca kaula galva sākas no kopējās atliecēju cīpslas pie pleca kaula ārējā izciļņa (epicondylus lateralis humeri), kas ir tā pati cīpsla, no kuras sākas arī citi virspusējie atliecēji. Elkoņkaula galva sākas no elkoņkaula aizmugurējās malas caur kopēju cīpslainu plātni, ko sauc par dziļo apakšdelma fasciju.

Muskuļa vēderiņš iet lejup gar apakšdelma aizmugurējo virsmu, elkoņkaula pusē. Tieši tas ir muskulis, kuru var sataustīt, noliekot roku uz galda ar plaukstu uz leju un aktīvi novirzot plaukstu uz mazā pirksta pusi.

Plaukstas locītavas līmenī cīpsla ieiet sestajā atliecēju nodalījumā, kas ir šaura gropei līdzīga eja elkoņkaula galvas aizmugurē. Tur to notur atsevišķa cīpslas apvalka daļa, kas nav vienkārši atliecēju saites turpinājums, bet gan patstāvīga struktūra. No turienes cīpsla iet uz priekšu un piestiprinās pie piektā plaukstas pamata kaula pamatnes, tas ir, pie mazā pirksta pamata kaula.

Vienkāršākajā aprakstā muskulis atliec plaukstas locītavu un novirza plaukstu uz elkoņkaula pusi. Taču ikdienā tas reti darbojas viens. Kopā ar spieķa puses atliecējiem tas rada tīru plaukstas atliekšanu, savukārt kopā ar elkoņkaula puses saliecēju tas rada tīru novirzi uz sāniem.

Vissvarīgākā, bet visgrūtāk pamanāmā funkcija ir stabilizēšana. Kad cilvēks satver priekšmetu, pirkstu saliecēji rada spēku, kas vienlaikus mēģina saliekt arī plaukstas locītavu. Ja tas notiktu, satvēriens kļūtu daudz vājāks, jo pirkstu saliecēji darbotos nelabvēlīgā garumā. Tāpēc atliecēji, tostarp šis, saraujas vienlaikus un notur locītavu vidējā stāvoklī.

Šī muskuļa slodze ir īpaši liela, kad plauksta ir pagriezta uz augšu un vienlaikus novirzīta uz mazā pirksta pusi. Tieši šajā stāvoklī cīpsla ir vismazāk stabila savā gropē, un tieši šī iemesla dēļ traumas rodas tādās kustībās kā tenisa sitiens ar rokas aizmuguri, airēšanas airu pagrieziens un dažas golfa kustības.

• Plaukstas locītavas atliekšana kopā ar spieķa puses atliecējiem
• Plaukstas novirze uz elkoņkaula pusi kopā ar attiecīgo saliecēju
• Plaukstas locītavas stabilizēšana satvēriena laikā
• Elkoņkaula puses locītavu kompleksa dinamiska atbalstīšana
• Līdzdalība vieglā elkoņa atliekšanā tā pleca kaula sākumvietas dēļ

Sestais atliecēju nodalījums nav tikai eja, bet gan mehāniski nozīmīga konstrukcija. Cīpslu tur gropē atsevišķs saišu apvalks, kas piestiprinās pie elkoņkaula abās gropes pusēs. Šī apvalka uzdevums ir noturēt cīpslu pareizajā vietā arī tad, kad apakšdelms griežas.

Apakšdelma pagriešanās laikā cīpslas ceļš mainās. Kad plauksta pagriezta uz leju, cīpsla guļ gropē tieši un slodze ir vienmērīga. Kad plauksta pagriezta uz augšu, cīpslas virziens veido leņķi attiecībā pret gropi, un slodze uz apvalku ievērojami pieaug.

Ja apvalks tiek pārstiepts vai ieplīst, cīpsla var izlēkt no gropes, sevišķi pagriezienu kustībās. Cilvēks to izjūt kā klikšķi vai pārlēkšanu plaukstas locītavas elkoņkaula pusē, bieži ar sāpēm. Tas ir atsevišķs stāvoklis, kas jānošķir no vienkārša cīpslas iekaisuma, jo tā ārstēšana atšķiras.

Biežākais stāvoklis ir cīpslas un tās apvalka kairinājums no pārslodzes. Sūdzības ir sāpes plaukstas locītavā mazā pirksta pusē, kas pastiprinās, griežot plaukstu un noslogojot roku, dažkārt ar nelielu pietūkumu gar cīpslas gaitu.

Otrs stāvoklis ir cīpslas nestabilitāte ar izlēkšanu no gropes, kas izpaužas ar klikšķiem un nestabilitātes sajūtu. Trešais ir cīpslas daļējs vai pilns plīsums, kas ir retāk sastopams un parasti saistīts ar traumu vai ilgstošu iepriekšēju bojājumu.

Ceturtais un ļoti svarīgs nošķīrums ir trīsstūrveida šķiedru skrimšļa kompleksa bojājums, kas atrodas tieši zem šīs cīpslas un rada ļoti līdzīgas sāpes. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pacients gadiem tiek ārstēts par cīpslas iekaisumu, lai gan patiesais cēlonis ir locītavas iekšējā struktūra.

Pie ārsta jādodas, ja sāpes turpinās vairāk nekā dažas nedēļas, ja ir klikšķi ar nestabilitātes sajūtu, ja roka kļūst vājāka vai ja pēc traumas ir izteikts pietūkums un nespēja noslogot roku. Ar šīm problēmām nodarbojas traumatologs ortopēds, bieži ar rokas ķirurģijas pieredzi, un fizioterapeits.

Izmeklēšana sākas ar precīzu sāpju vietas noteikšanu, jo plaukstas locītavas elkoņkaula puse ir neliela, bet tajā ir vairākas atsevišķas struktūras. Ārsts tausta cīpslas gaitu, elkoņkaula galvu un locītavas spraugu, kā arī pārbauda kustību apjomu un spēku.

Tiek izmantoti vairāki provokācijas testi, kuros pacientam liek noturēt plaukstu atliektā un uz sāniem novirzītā stāvoklī pret pretestību, kā arī aktīvi griezt apakšdelmu, vērojot, vai cīpsla nepārlec. Neviens tests atsevišķi nav galīgs, tāpēc tos vērtē kopumā.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle bieži ir ultrasonogrāfija, jo tā ir pieejama un ļauj cīpslu novērot kustībā reālā laikā, kas ir izšķiroši nestabilitātes gadījumā. Magnētiskā rezonanse labāk parāda cīpslas iekšējo struktūru, apvalka bojājumu un blakus esošo locītavas struktūru stāvokli. Rentgenogrammu veic, lai izslēgtu kaula izmaiņas un lūzumus.

1. Noteikt precīzu sāpju vietu attiecībā pret elkoņkaula galvu
2. Pārbaudīt kustību apjomu, spēku un apakšdelma griešanos
3. Veikt provokācijas testus pret pretestību
4. Novērot cīpslu ultrasonogrāfijā kustības laikā
5. Veikt magnētisko rezonansi, ja aizdomas par locītavas iekšējo bojājumu
6. Sākt ar slodzes pielāgošanu un fizioterapiju, ja nav plīsuma vai nestabilitātes

Visbiežākā kļūda ir jebkuras sāpes plaukstas locītavā mazā pirksta pusē uzskatīt par šīs cīpslas iekaisumu. Tieši zem tās atrodas trīsstūrveida šķiedru skrimšļa komplekss, kas ir locītavas iekšējais amortizators, un tā bojājums rada gandrīz identiskas sūdzības. Atšķirt palīdz tas, ka cīpslas problēma sāp gar cīpslas gaitu un pastiprinās pretestības kustībā, savukārt skrimšļa kompleksa bojājums sāp dziļāk locītavā un pastiprinās, balstoties uz rokas.

Otrs pārpratums ir jaukt šo muskuli ar tenisa elkoni. Tenisa elkonis ir sāpes pie pleca kaula ārējā izciļņa, un lai gan šis muskulis tur arī sākas, galvenais iesaistītais muskulis ir īsais spieķa puses atliecējs. Sāpju vieta ir pilnīgi atšķirīga: pie elkoņa, nevis pie plaukstas locītavas.

Trešais pārpratums ir jaukt to ar elkoņa nerva saspiedumu, kas arī rada sūdzības mazā pirksta pusē. Nerva problēma tomēr rada nejutīgumu un tirpšanu mazajā un pusē zeltnesī, nevis sāpes kustībā, un tas ir skaidrs nošķīrums.

Šis muskulis ir viens no tiem, kuram anatomiskie varianti ir salīdzinoši bieži. Var būt papildu cīpslas atzars, kas piestiprinās pie ceturtā plaukstas pamata kaula vai pie plaukstas kaulu grupas. Šādi varianti paši par sevi nesagādā sūdzības, bet tie ir svarīgi ķirurgam, kurš plāno cīpslas pārstādīšanu.

Embrionāli visa atliecēju grupa attīstās no rokas aizmetņa aizmugurējās muskuļu masas, un tās inervāciju no paša sākuma pārņem spieķa nervs. Tieši tāpēc visu atliecēju inervācija ir tik vienveidīga, un tieši tāpēc spieķa nerva vai tā dziļā zara bojājums izraisa raksturīgo nokareno plaukstu.

Ar vecumu cīpslas kļūst mazāk elastīgas un to asinsapgāde pasliktinās, tāpēc pārslodzes bojājumi dzīst lēnāk. Tas nenozīmē, ka slodze jāpārtrauc, bet gan ka tā jāpalielina pakāpeniskāk, un tieši to fizioterapeiti uzsver rehabilitācijā.

Šī cīpsla ir vienīgā no visām apakšdelma atliecēju cīpslām, kurai ir savs neatkarīgs stiprinājuma apvalks, nevis tikai kopējā atliecēju saite. Iemesls ir mehānisks: visas pārējās atliecēju cīpslas iet pāri plaukstas locītavai salīdzinoši taisni, bet šī atrodas tieši rotācijas ass tuvumā un tāpēc apakšdelma griešanās laikā maina savu virzienu visvairāk. Bez atsevišķa apvalka tā izlēktu jau normālas kustības laikā.

No tā izriet praktiska sekas, kas bieži netiek pateikta. Ja pacientam ir plaukstas locītavas sāpes mazā pirksta pusē, kas parādās tieši griešanas kustībās, piemēram, griežot atslēgu, verot durvis vai izgriežot veļu, tas daudz biežāk norāda uz šo cīpslu vai uz tās apvalku nekā uz vienkāršu pārslodzi. Un otrādi: sāpes, kas rodas tikai atliecot plaukstu pret pretestību, bet ne griežot, biežāk norāda uz muskuļa vēderiņa vai sākumvietas problēmu tuvāk elkonim. Šī vienkāršā atšķirība starp griešanas un atliekšanas sāpēm bieži noved pie pareizās diagnozes ātrāk nekā jebkurš attēls.