Kas ir dominējošā acs?

Visbiežāk lietotais paņēmiens ir tēmēšanas tests ar rokām veidotu atveri. To var izdarīt pats, un rezultāts parasti ir viennozīmīgs. Svarīgi ir turēt rokas izstieptas un nemainīt galvas stāvokli testa laikā, citādi rezultāts var izrādīties nejaušs.

Ir arī citi varianti: rādīšana ar pirkstu uz tālu objektu un pēc tam acu pārmaiņus aizvēršana, kā arī tests ar kartītē izgrieztu caurumu. Speciālisti izmanto precīzākas metodes ar filtriem un prizmām, bet ikdienas vajadzībām pietiek ar vienkāršajiem.

1. Izstiepiet abas rokas uz priekšu un ar plaukstām izveidojiet nelielu trīsstūrveida atveri.
2. Ar abām acīm atvērtām ielieciet atverē kādu tālāku objektu, piemēram, durvju rokturi.
3. Nekustinot rokas un galvu, aizveriet vienu aci un paskatieties, vai objekts atveres vidū paliek.
4. Atkārtojiet ar otru aci.
5. Tā acs, ar kuru objekts paliek atverē, ir vadošā acs; ar otru aci objekts izlec no atveres.

Redzes nervu šķiedras daļēji krustojas, tāpēc katrā smadzeņu puslodē nonāk informācija no abu acu attiecīgās redzes lauka puses. Primārajā redzes garozā šī informācija ir sakārtota mainīgās joslās, kur pārmaiņus dominē signāls no vienas vai otras acs; tās sauc par acu dominances kolonnām. Tikai nākamajos apstrādes līmeņos abu acu signāli tiek īsti apvienoti.

Ja abu acu attēli ir pietiekami līdzīgi un krīt uz atbilstošām tīklenes vietām, tie saplūst vienā. Ja atšķirība ir pārāk liela, smadzenes vienu attēlu apspiež. Tieši šī apspiešana ir tas mehānisms, kas neļauj mums pastāvīgi redzēt dubultus tuvumā un tālumā esošus objektus, un tā pati parādība rada dominances efektu.

Acu dominances kolonnas izveidojas agrā bērnībā un ir atkarīgas no tā, vai abas acis šajā laikā tiek lietotas. Tieši šī iemesla dēļ iedzimta katarakta vai neizlabota izteikta dioptriju starpība bērnam ir steidzama problēma: kamēr sistēma vēl veidojas, nelietotā acs zaudē vietu garozā, un vēlāk to atgūt vairs nav iespējams.

• Katra acs redz nedaudz atšķirīgu attēlu, jo acis atrodas dažādos punktos.
• Atbilstošajās tīklenes vietās krītošie attēli smadzenēs saplūst vienā.
• Neliela atšķirība starp attēliem rada dziļuma sajūtu.
• Ja atšķirība ir pārāk liela, viens attēls tiek apspiests, un parādās dominance.
• Ilgstoša vienas acs apspiešana bērnībā rada slinko aci.

Vadošā acs bieži, bet ne vienmēr ir tajā pašā pusē, kur vadošā roka. Situāciju, kad labročam vadošā ir kreisā acs, sauc par krustenisko dominanci, un tā nav ne traucējums, ne slimība.

Praktiski tas ir svarīgi sportā. Šāvējam ar krustenisko dominanci ierocis pie viena pleca un tēmēšana ar otras puses aci nesakrīt, tāpēc treneri vai nu maina plecu, vai māca tēmēt ar abām acīm atvērtām, vai izmanto aizsegu. Līdzīga situācija ir loka šaušanā, biljardā un daļā bumbas spēļu.

Vadošā acs nav akmenī iecirsta. Tēmēšanas dominance var atšķirties atkarībā no tā, vai mērķis ir pa kreisi vai pa labi no viduslīnijas, un dažiem cilvēkiem tests pie mērķa sāniski dod pretēju rezultātu nekā pie mērķa taisni priekšā. Tieši šo nianšu dēļ nopietnās situācijās testu veic vairākos virzienos un atkārto.

Dominance var mainīties arī tad, ja vienas acs redze pasliktinās, piemēram, attīstoties kataraktai vai tīklenes slimībai. Smadzenes pakāpeniski sāk vairāk paļauties uz labāk redzošo aci. Tas ir arī iemesls, kāpēc vienas acs pakāpenisku redzes zudumu cilvēks bieži pamana ļoti vēlu, pavisam nejauši aizsedzot veselo aci.

Vadošo aci noskaidro, plānojot tā saucamo vienas acs redzi tuvumā, kad ar kontaktlēcām vai mākslīgo lēcu vienai acij iestata skaidru redzi tālumā, bet otrai tuvumā. Parasti tālumu piešķir vadošajai acij, jo tā nosaka orientēšanos telpā, bet galīgo izvēli veic oftalmologs vai optometrists kopā ar pacientu, un pirms operācijas šādu redzi bieži izmēģina ar lēcām.

Ķirurģijā un endoskopijā, kā arī darbā ar mikroskopu, vadošās acs zināšana palīdz samazināt nogurumu. Ja darba instrumenta okulārs pastāvīgi tiek lietots ar nevadošo aci, cilvēks ātrāk nogurst un biežāk sūdzas par acu sasprindzinājumu.

• Šaušana un loka šaušana: tēmēšanas puses izvēle.
• Fotografēšana un mikroskopija: okulāra lietošana ar vadošo aci.
• Kontaktlēcu un mākslīgās lēcas plānošana vienas acs tuvuma redzei.
• Sporta treniņi, kur jāseko ātri kustīgam objektam.
• Rehabilitācija pēc vienas acs redzes zuduma, kad jāpārmāca attālumu vērtēšana.

Ja viena acs jau agrā bērnībā tiek pastāvīgi apspiesta, piemēram, šķielēšanas vai izteiktas redzes asuma atšķirības dēļ starp abām acīm, smadzenes tās signālu vienkārši nemācās izmantot. Rezultāts ir slinkā acs jeb ambliopija: acs pati ir anatomiski vesela, bet redzes asums tajā paliek zems arī ar brillēm.

Šis stāvoklis ir ārstējams tikai noteiktā bērnības periodā, kamēr redzes sistēma vēl veidojas, un ārstēšanas pamats ir labāk redzošās acs aizsegšana vai citāda apgrūtināšana, lai vājākā acs tiktu lietota. Tāpēc bērnu redzes pārbaude noteiktā vecumā nav formalitāte: ambliopija neizraisa sāpes, un bērns par to nesūdzas. Pieaugušajam pēkšņa dubultošanās, acs novirzīšanās vai strauja vienas acs redzes pasliktināšanās nav dominances jautājums, bet iemesls steidzami vērsties pie ārsta.

Pirmā sajaukšana ir ar redzes asumu. Vadošā acs var būt tā, kas redz sliktāk, jo dominanci nosaka smadzeņu apstrādes uzstādījums, nevis attēla kvalitāte. Tāpēc no testa rezultāta nevar spriest par to, kurai acij vajadzīgas stiprākas brilles.

Otrā sajaukšana ir ar šķielēšanu un slinko aci. Normālā dominancē abas acis skatās uz vienu punktu un abas tiek lietotas, tikai konflikta gadījumā priekšroka tiek dota vienai. Šķielēšanas gadījumā acis uz vienu punktu netēmē vispār, un tas ir redzams no malas.

Trešā neskaidrība ir domāt, ka dominanci var iztrenēt. Tēmēšanas paradumus patiešām var mainīt ar treniņu, un daudzi šāvēji to veiksmīgi izdara, bet pamatā esošā smadzeņu apstrāde paliek tāda pati. To, kas patiešām mainās, precīzāk sauktu par iemācītu tēmēšanas stratēģiju, nevis par dominances maiņu.