Kas ir galvaskauss?

Smadzeņu galvaskausu veido pieres kauls (os frontale), divi paura kauli (os parietale), divi deniņu kauli (os temporale), pakauša kauls (os occipitale), spārnkauls (os sphenoidale) un sietkauls (os ethmoidale). Pēdējie divi ir sarežģītākie: tie piedalās gan pamatnē, gan acu dobumu un deguna dobuma veidošanā.

Sejas galvaskausā ietilpst augšžokļa kauli, vaiga kauli, deguna kauli, asaru kauli, aukslēju kauli, apakšējās deguna konhas, lemesis un apakšžoklis (mandibula). Apakšžoklis ir vienīgais kauls, kas ar pārējiem savienojas ar īstu locītavu, un tieši tas padara košļāšanu iespējamu.

Šuves ir šauras saistaudu joslas starp velves kauliem. Vainagšuve iet šķērsām starp pieres un paura kauliem, bultšuve iet viduslīnijā starp abiem paura kauliem, bet lambdveida šuve atdala pakauša kaulu. Pieaugušajam tās pakāpeniski pārkaulojas, un šis process ir tik pakāpenisks, ka tiesu medicīnā to izmanto vecuma aptuvenai novērtēšanai.

Jaundzimušajam šuves ir platas, un tur, kur satiekas vairākas, ir mīksti laukumi jeb avotiņi. Lielais avotiņš pieres un paura kaulu saskares vietā parasti aizveras pirmajos divos dzīves gados, mazais aizveras ievērojami agrāk. Avotiņi ļauj galvai izmainīt formu dzemdību laikā un pēc tam strauji augt.

• Vainagšuve: starp pieres un paura kauliem.
• Bultšuve: viduslīnijā starp abiem paura kauliem.
• Lambdveida šuve: starp paura un pakauša kauliem.
• Zvīņveida šuve: starp deniņu un paura kaulu.
• Lielais avotiņš: mīkstais laukums galvas augšdaļā zīdainim.

Galvaskausa pamatnē ir vairākas desmitas atveru, un katrai ir konkrēts saturs. Lielākā no tām ir lielā pakauša atvere, pa kuru iegarenās smadzenes pāriet muguras smadzenēs un kurai blakus iet lielie kakla asinsvadi.

Priekšējā bedrē guļ pieres daivas un tai cauri iet ožas nervu šķiedras, vidējā bedrē novietojas deniņu daivas, bet aizmugurējā bedrē smadzenītes un smadzeņu stumbrs. Šis dalījums nav tikai apraksts: tas nosaka, kādi simptomi rodas, ja attiecīgajā bedrē aug audzējs vai uzkrājas asinis.

Praktiski tas nozīmē, ka atveres un kanāli ir vājās vietas: lūzuma līnijas bieži seko tieši tiem, un tieši tur nervi tiek saspiesti. Piemēram, sejas nerva gaita deniņu kaulā izskaidro, kāpēc pēc deniņu kaula lūzuma var rasties sejas puses paralīze.

Velves kauli veidojas tieši no saistaudiem, bet pamatnes kauli vispirms izveidojas kā skrimslis un tikai pēc tam pārkaulojas. Šī atšķirība izskaidro, kāpēc augšana notiek dažādās vietās un pēc dažādiem noteikumiem.

Galvenais augšanas dzinējspēks ir pašas smadzenes. Tās aug, spiediens uz velvi pieaug, un šuvju zonā veidojas jauns kauls. Tieši tāpēc mazam bērnam galva attiecībā pret ķermeni ir liela un pirmajos gados aug ļoti strauji, kamēr sejas daļa aug lēnāk un turpina mainīties līdz pat pusaudža gadu beigām. Apkārtmēra mērīšana pirmajos dzīves gados ir viens no svarīgākajiem bērna attīstības rādītājiem.

Bērniem svarīgākais stāvoklis ir priekšlaicīga šuves saaugšana. Ja viena šuve saaug par agru, galva turpina augt pārējos virzienos un iegūst raksturīgu formu. Šis stāvoklis var ierobežot smadzeņu augšanu, un to ārstē neiroķirurgs kopā ar sejas žokļu ķirurgu, parasti operatīvi.

Pieaugušajiem biežāk sastopami lūzumi, audzēji un kaula vielmaiņas slimības. Galvaskausa pamatnes lūzumam raksturīgas pazīmes ir asins izplūdumi ap acīm vai aiz auss, kā arī dzidra šķidruma tecēšana no deguna vai auss; tās parādās ne uzreiz un vienmēr prasa steidzamu izmeklēšanu. Ar galvas traumām strādā neatliekamās palīdzības ārsti, traumatologi un neiroķirurgi, bet sejas skeleta lūzumus ārstē sejas žokļu ķirurgs.

• Velves lūzums: bieži pēc tieša trieciena, var būt ar iespiedumu.
• Pamatnes lūzums: raksturīgas ādas asinsizplūduma vietas un šķidruma tecēšana.
• Priekšlaicīga šuves saaugšana bērnam: izmainīta galvas forma, ierobežota augšana.
• Kaula audzēji un metastāzes: bieži atrod nejauši attēldiagnostikā.
• Kaula vielmaiņas slimības: sabiezēta vai deformēta kaula struktūra.

Galvas traumā izvēles metode ir datortomogrāfija, jo tā vienā izmeklējumā parāda gan kaula lūzumus, gan svaigas asiņošanas smadzenēs. Parasta rentgenogramma mūsdienās izmantojama reti, jo tā var nerādīt tieši to, kas ir svarīgākais.

Pirms izmeklējuma ārsts izvērtē, vai tas vispār ir nepieciešams, jo starojuma deva nav vienaldzīga, īpaši bērniem. Tieši tāpēc pasaulē lieto klīniskus kritērijus, kas palīdz izšķirt, kuram pacientam pēc galvas traumas attēldiagnostika patiešām vajadzīga un kuru pietiek novērot.

Magnētiskā rezonanse labāk parāda mīkstos audus un smadzenes, bet kaulu rāda sliktāk. Zīdainim, kamēr avotiņš vēl ir atvērts, smadzenes var apskatīt ar ultrasonogrāfiju tieši caur to. Trīsdimensiju rekonstrukcijas izmanto, plānojot sejas skeleta un galvaskausa formas operācijas.

1. Novērtē apziņas stāvokli, zīlītes un neiroloģiskās pazīmes.
2. Apskata galvas ādu, ausis un acu apkārtni, meklējot brūces un asins izplūdumus.
3. Pārbauda, vai no deguna vai auss netek dzidrs šķidrums.
4. Pēc indikācijām veic datortomogrāfiju.
5. Atkarībā no atraduma pacientu novēro, operē vai nosūta pie attiecīgā speciālista.

Pirmā neskaidrība ir terminoloģiska. Latviski vārds galvaskauss apzīmē visu galvas skeletu kopā ar apakšžokli, taču dažos tekstos ar latīnisko cranium saprot galvaskausu bez apakšžokļa, bet atsevišķi runā par calvaria, kas ir tikai velve. Tāpēc, lasot avotus, der pievērst uzmanību, kura daļa ir domāta.

Otrā neskaidrība ir bērna galvas forma. Nevienmērīgu pakauša saplacinājumu daudz biežāk rada ilgstoša gulēšana vienā pozā, nevis šuves saaugšana, un šie divi stāvokļi atšķiras pēc formas raksta: stāvokļa izraisītā deformācijā galva no augšas izskatās paralelograma veidā, bet šuves saaugšana dod citu, katrai šuvei raksturīgu formu. To izšķir ārsts, vajadzības gadījumā ar attēldiagnostiku, tāpēc bērna galvas formas izmaiņas ir jāparāda pediatram.

Trešais pārpratums ir uzskats, ka biezs galvaskauss nozīmē labāku aizsardzību. Traumas iznākumu nosaka nevis kaula biezums, bet spēka lielums, trieciena virziens un tas, kas notiek ar smadzenēm iekšpusē; smadzeņu satricinājums iespējams arī bez lūzuma.