Parathormons un kalcitonīns kalcija regulācijā

Hormons neiedarbojas tieši uz kaulu noārdošajām šūnām, jo tām nav attiecīgā receptora. Tas darbojas uz kaulu veidojošajām šūnām, kuras atbildē izdala signālmolekulu, kas aktivizē noārdošās šūnas. Šī apvedceļa saprašana ir svarīga, jo tieši uz to balstās vairāki mūsdienu kaulu retināšanās ārstēšanas principi.

1. Kalcijs asinīs nokrītas, un kalcija uztvērējs epitēlijķermenīšos to pamana.
2. Izdalās parathormons.
3. Kaulā tas netieši aktivizē kaulu noārdošās šūnas, un kalcijs atbrīvojas.
4. Nierēs tas pastiprina kalcija atpakaļuzsūkšanos un vienlaikus pastiprina fosfātu izvadīšanu.
5. Nierēs tas arī aktivizē fermentu, kas D vitamīnu pārveido tā aktīvajā formā.
6. Aktīvā D vitamīna forma zarnās palielina kalcija uzsūkšanos no uztura.

Viena no smalkākajām šīs sistēmas detaļām ir fosfātu apsaimniekošana. Kaulu noārdīšanas laikā asinīs nonāk gan kalcijs, gan fosfāts, taču augsts fosfāts kalciju saistītu un padarītu nepieejamu. Tāpēc parathormons vienlaikus liek nierēm fosfātus izvadīt ar urīnu.

Rezultātā primāra parathormona pārpalikuma gadījumā tipiska aina ir augsts kalcijs kopā ar zemu fosfātu. Hroniskas nieru slimības gadījumā notiek pretējais: bojātas nieres fosfātu izvadīt nespēj, aktīvā D vitamīna forma neveidojas, kalcijs krītas, un epitēlijķermenīši sāk strādāt pastiprināti. To sauc par sekundāru hiperparatireozi, un tā ir viena no biežākajām šīs sistēmas slimībām.

Tabula apkopo galvenās atšķirības, kas svarīgas gan fizioloģijas izpratnei, gan analīžu interpretācijai.

Ja kalcitonīns būtu nozīmīgs regulators, tad cilvēkam pēc vairogdziedzera pilnīgas izoperēšanas kalcijs paaugstinātos, bet tā nenotiek. Un otrādi: audzēja gadījumā, kad C šūnas izdala hormonu daudzkārt lielākā daudzumā, kalcijs asinīs parasti paliek normāls. Tas pierāda, ka cilvēka kalcija līdzsvars uz šo hormonu praktiski nebalstās.

Toties klīniskā vērtība tam ir liela. Kalcitonīna līmenis asinīs ir jutīgs medulārā vairogdziedzera vēža rādītājs, ko lieto gan diagnostikā, gan novērošanā pēc operācijas. Turklāt pati hormona spēja bremzēt kaulu noārdīšanu tiek izmantota atsevišķos ārstēšanas gadījumos.

Ir arī norādes, ka hormonam ir nozīme periodos ar lielu kalcija patēriņu, piemēram, grūtniecībā un zīdīšanas laikā, kad tas varētu pasargāt mātes skeletu. Tā ir loģiska hipotēze, kas izskaidro, kāpēc šis hormons saglabājies, lai gan ikdienā tā ietekme ir maza.

Epitēlijķermenīši attīstās no rīkles kabatām embrija kakla apvidū, un pārsteidzoši, ka apakšējie pāri nāk no augstāk esošās kabatas nekā augšējie, jo attīstības gaitā tie nolaižas kopā ar aizkrūts dziedzera aizmetni. Tieši šis garākais ceļš izskaidro, kāpēc apakšējie dziedzerīši biežāk atrodami netipiskās vietās, pat krūškurvja augšdaļā.

C šūnas nāk no pavisam citas vietas, no nervu valnīša šūnām, kas ieceļo vairogdziedzera aizmetnī. Šī izcelsme izskaidro, kāpēc no tām veidojošais audzējs pēc īpašībām vairāk līdzinās neiroendokrīnam audzējam nekā parastam vairogdziedzera vēzim.

Ja rīkles kabatu attīstība tiek traucēta, var iztrūkt gan epitēlijķermenīši, gan aizkrūts dziedzeris, un jaundzimušajam vienlaikus ir zems kalcijs un imūnsistēmas traucējumi. Šāda kombinācija vienmēr ir iemesls ģenētiskai izmeklēšanai.

Pārāk daudz parathormona visbiežāk rodas no neliela labdabīga viena dziedzerīša audzēja. Kalcijs paaugstinās pakāpeniski, un sūdzības ir nespecifiskas: nogurums, slāpes, bieža urinēšana, aizcietējumi, kaulu un muskuļu sāpes, nierakmeņi, garastāvokļa izmaiņas un kaulu blīvuma samazināšanās. Bieži slimību atklāj nejauši, veicot asins analīzes cita iemesla dēļ.

Pārāk maz parathormona visbiežāk rodas pēc vairogdziedzera operācijas, ja dziedzerīši tiek bojāti vai to asinsapgāde pasliktinās. Kalcijs krītas, un parādās tirpšana ap muti un pirkstu galos, muskuļu raustīšanās un sāpīgi krampji, smagos gadījumos balsenes spazma. Tas ir stāvoklis, kas prasa steidzamu palīdzību.

Ar šīm slimībām nodarbojas endokrinologs, operācijas veic endokrīnās ķirurģijas speciālists, bet nieru slimības gadījumā vadošā loma ir nefrologam. Nekavējoties pēc palīdzības jādodas, ja rodas izteikta muskuļu saspringšana ar krampjiem, apgrūtināta elpošana, sirdsdarbības ritma traucējumi vai apjukums kopā ar izteiktām slāpēm un vemšanu.

Kalcija un hormona rādītājus vienmēr vērtē kopā, jo viens pats skaitlis neko nepasaka. Augsts kalcijs ar augstu vai pat normas augšējā robežā esošu hormonu norāda uz epitēlijķermenīšu izcelsmi, bet augsts kalcijs ar nomāktu hormonu liek meklēt citu cēloni, tostarp audzēju.

• Kopējais kalcijs asinīs, kas jākoriģē pēc albumīna līmeņa, vai jonizētais kalcijs.
• Parathormons, fosfāts, magnijs un nieru darbības rādītāji.
• D vitamīna līmenis, jo tā trūkums pats par sevi paaugstina hormona līmeni.
• Kalcija izdalīšanās ar urīnu diennakts laikā, lai atšķirtu retu iedzimtu stāvokli.
• Kakla ultrasonogrāfija un scintigrāfija palielināta dziedzerīša atrašanai pirms operācijas.
• Kaulu blīvuma mērījums, jo kauli cieš agrāk nekā parādās sūdzības.

Visbiežākā sajaukšana ir starp vairogdziedzeri un epitēlijķermenīšiem. Tie atrodas blakus, bet vairogdziedzeris regulē vielmaiņas ātrumu, bet epitēlijķermenīši kalciju, un vairogdziedzera analīzes par kalcija apmaiņu neko nepasaka. Otra sajaukšana skar simptomus: tirpšana ap muti un pirkstos rodas ne tikai pie zema kalcija, bet arī pie straujas elpošanas trauksmes lēkmes laikā, jo pārmērīga elpošana maina asins skābumu un samazina brīvā kalcija daudzumu, lai gan kopējais kalcijs paliek normāls.

Pirmā nianse, ko īsi kopsavilkumi nepiemin, ir magnija loma. Gan hormona izdalei, gan tā iedarbībai audos nepieciešams magnijs, tāpēc izteikts magnija trūkums rada stāvokli, kas izskatās pēc epitēlijķermenīšu nepietiekamības, bet pāriet, tiklīdz magnijs tiek papildināts. Tāpēc, izmeklējot zemu kalciju, vienmēr nosaka arī magniju.

Otrā nianse ir tā, ka parathormons kaulam nav tikai kaitīgs. Ja hormona līmenis ir nepārtraukti paaugstināts, kauls tiešām tiek noārdīts, bet, ja tā daudzums paaugstinās īslaicīgi un atkārtoti, pārsvaru gūst kaulu veidošana. Tieši uz šo atšķirību balstās kaulu veidošanu stimulējošu zāļu darbība osteoporozes ārstēšanā, un tā ir laba ilustrācija tam, ka fizioloģijā nozīme ir ne tikai hormona daudzumam, bet arī tā ritmam.