Parathormons un kalcija regulācija

Dziedzeri ir mazi, plakani un krāsā nedaudz atšķiras no apkārtējiem audiem, tāpēc operācijas laikā tos var būt grūti atrast. Lielākajai daļai cilvēku to ir četri, bet skaits mēdz būt gan mazāks, gan lielāks, un daļa cilvēku tos nēsā netipiskās vietās.

Šo mainīgumu izskaidro attīstība. Augšējie dziedzeri veidojas no ceturtā rīkles maisiņa un paliek samērā turpat, bet apakšējie veidojas no trešā maisiņa kopā ar aizkrūts dziedzeri un kopā ar to nolaižas uz leju. Tāpēc tieši apakšējos dažkārt atrod zemāk nekā parasti, pat krūšu kurvja augšdaļā. Ķirurgam tas nozīmē, ka, neatrodot dziedzeri ierastajā vietā, jāzina, kurā virzienā to meklēt.

Dziedzeru asinsapgāde ir plāna un nāk no atsevišķiem sīkiem zariem, tāpēc tiem kaitē ne tikai izņemšana, bet arī asinsvada pārtraukšana. Tieši šī iemesla dēļ vairogdziedzera operācijās ķirurgs cenšas saglabāt ne tikai pašus dziedzerus, bet arī to asinsvadus, bet, ja tas neizdodas, dziedzeri var pārstādīt kakla vai apakšdelma muskulī, kur tas atjauno darbību.

Parathormons darbojas trijos virzienos, un tikai divi no tiem ir tieši.

• Kaulā: hormons iedarbojas uz kaulu veidojošajām šūnām, kuras savukārt aktivē kaulu noārdošās šūnas, un no kaula matricas izdalās kalcijs un fosfāti.
• Nierēs: pastiprinās kalcija atpakaļuzsūkšanās distālajos kanāliņos, tāpēc ar urīnu kalcija zūd mazāk.
• Nierēs otrs efekts ir pretējs fosfātiem: to atpakaļuzsūkšanās proksimālajos kanāliņos tiek nomākta, un fosfāti izdalās ar urīnu.
• Nierēs trešais efekts: tiek aktivēts ferments, kas D vitamīnu pārvērš tā aktīvajā formā.
• Zarnās: kalcija un fosfātu uzsūkšanos palielina nevis pats hormons, bet tā izraisītā aktīvā D vitamīna forma.

Sākumā tas šķiet pretrunīgi, jo no kaula kalcijs un fosfāti izdalās kopā. Atbilde slēpjas nierēs: hormona ietekme uz fosfātu izvadīšanu ir tik spēcīga, ka tā ar uzviju pārsedz no kaula atbrīvoto daudzumu.

Tam ir praktiska nozīme. Ja fosfāti netiktu izvadīti, tie asinīs saistītos ar kalciju un veidotu nešķīstošus savienojumus, kas nogultos audos, un kalcija līmeņa celšanas mērķis netiktu sasniegts. Tieši tāpēc viena no tipiskākajām laboratorijas ainām paaugstinātas hormona darbības gadījumā ir augsts kalcijs kopā ar zemu fosfātu līmeni, un pretējā gadījumā, kad hormona trūkst, ir zems kalcijs kopā ar augstu fosfātu līmeni.

Epitēlijķermenīšu darbība mainās arī dabiskos apstākļos. Grūtniecības otrajā pusē un zīdīšanas laikā kalcija patēriņš strauji pieaug, un organisms to nodrošina galvenokārt ar pastiprinātu uzsūkšanos zarnās un kaula īslaicīgu iesaisti. Ar gadiem, sevišķi pēc menopauzes un cilvēkiem ar D vitamīna trūkumu, hormona vidējais līmenis mēdz paaugstināties, un tas ir viens no kaulu masas zuduma mehānismiem.

Traucējumus iedala pēc tā, vai pats dziedzeris strādā pārmērīgi, vai tas tikai atbild uz kaut ko citu. Šī atšķirība nosaka gan ārstēšanu, gan to, vai vispār nepieciešama operācija.

Ilgstoši paaugstināts kalcija līmenis rada sūdzības, kuras viegli piedēvēt nogurumam vai vecumam: vājums, slāpes, biežāka urinēšana, aizcietējums, slikta dūša, kaulu un muskuļu sāpes, nomākts garastāvoklis un atmiņas grūtības. Biežākā objektīvi pamanāmā sekas ir nieru akmeņi un kaulu minerālblīvuma samazināšanās, jo kauls ilgstoši tiek izmantots kā kalcija krātuve.

Hormona trūkums izpaužas pretēji. Raksturīga ir tirpšana ap muti un pirkstu galos, muskuļu raustīšanās un krampji, smagākos gadījumos balsenes spazma un krampju lēkmes. Ārsts šādā situācijā pārbauda arī raksturīgās pazīmes, piemēram, sejas muskuļu saraušanos, viegli uzsitot pa sejas nervu.

Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja pēc kakla operācijas parādās izteikta tirpšana, muskuļu spazmas vai apgrūtināta elpošana, kā arī tad, ja cilvēks ar zināmu augstu kalcija līmeni kļūst miegains, apjucis vai smagi dehidratēts.

Diagnostika sākas ar asins analīzēm un tikai pēc tam pāriet uz attēldiagnostiku. Svarīgākais princips ir vērtēt kalciju un hormonu kopā, nevis atsevišķi, jo viens bez otra ir gandrīz neinterpretējams.

1. Nosaka kopējo kalciju un albumīnu vai uzreiz jonizēto kalciju, jo daļa kalcija asinīs ir saistīta ar olbaltumvielām.
2. Vienlaikus nosaka parathormonu, fosfātus, magniju, kreatinīnu un D vitamīna līmeni.
3. Vērtē kalcija izdalīšanos ar urīnu, kas palīdz atšķirt īstu dziedzera slimību no iedzimta, labdabīga stāvokļa.
4. Ja apstiprinās dziedzera pārmērīga darbība, izmanto kakla ultrasonogrāfiju un scintigrāfiju, lai atrastu tieši to dziedzeri, kas darbojas pārmērīgi.
5. Seku novērtēšanai veic kaulu minerālblīvuma mērījumu un nieru izmeklēšanu akmeņu meklēšanai.

Pirmais sajaukums ir tīri nosaukumā. Hiperparatireoze attiecas uz epitēlijķermenīšiem un kalciju, bet hipertireoze uz vairogdziedzeri un vielmaiņas ātrumu. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi dziedzeri, kas atrodas blakus, un simptomi pārklājas tikai daļēji.

Otrs sajaukums ir starp dziedzera slimību un audzēja izraisītu kalcija paaugstināšanos. Ja kalcijs ir augsts, bet parathormons nomākts, pirmām kārtām jāmeklē cits cēlonis, jo vesels dziedzeris pie augsta kalcija izdali apspiež. Trešais, praktiski svarīgs sajaukums ir iedzimts stāvoklis, kurā kalciju uztverošais receptors ir mazāk jutīgs: kalcijs asinīs ir viegli paaugstināts visu mūžu, bet kalcija izdalīšanās ar urīnu ir maza, sūdzību nav, un operācija šādā gadījumā nepalīdz. Tieši tāpēc urīna izmeklēšana pirms lēmuma par operāciju ir būtiska.

Ja parathormons noārda kaulu, tad loģiski būtu gaidīt, ka tā ievadīšana kaulus tikai vājinās. Praksē izrādījās pretēji: nozīme ir nevis pašam hormonam, bet tā līmeņa gaitai laikā. Pastāvīgi paaugstināts līmenis kaulu patiešām noārda, bet īss, ikdienas viļņveida hormona pieaugums pastiprina kaulu veidojošo šūnu darbu vairāk nekā noārdošo.

Uz šī principa balstās zāles, kuras lieto smagas osteoporozes gadījumā un kuras ievada ar ikdienas injekciju. Tās ir viens no skaidrākajiem piemēriem, kā hormona iedarbība ir atkarīga no ritma, nevis tikai no koncentrācijas, un šo pašu principu var atpazīt arī citās endokrīnajās sistēmās. Ārstēšanas nepieciešamību un piemērotību katram cilvēkam nosaka endokrinologs, izvērtējot kaulu stāvokli un blakusslimības.