Proksimālā fibula jeb mazā lielakaula augšgals

Fibulas galviņa (caput fibulae) atrodas ceļa locītavas ārpusē, aptuveni divus līdz trīs šķērspirkstus zem ceļa locītavas spraugas, atkarībā no auguma un uzbūves. Tā nesniedzas līdz pašai ceļa locītavai un nepiedalās tajā: ceļa locītavu veido tikai augšstilba kauls, lielais lielakauls un ceļa skriemelis.

Ar lielo lielakaulu fibulas galviņa savienojas atsevišķā mazā locītavā, ko sauc par augšējo stilba kaulu locītavu (articulatio tibiofibularis). Tā ir plakana sinoviāla locītava ar savu kapsulu un priekšējām un mugurējām saitēm.

Zem galviņas kauls sašaurinās un veido fibulas kakliņu (collum fibulae). Šī ir vienīgā vieta apakšstilbā, kur lielā nerva stumbrs guļ tieši uz cieta kaula bez muskuļu spilvena virs tā.

Lai gan runa ir par dažus centimetrus garu kaula gabalu, tam ir vairākas atsevišķi nosauktas daļas, un katrai no tām ir sava funkcija. Šī sadalījuma pārzināšana ir praktiski svarīga, jo tieši tā ārsts apraksta lūzuma vietu un ķirurgs plāno griezienu.

Proksimālā fibula ir tipiska piestiprinājuma vieta: pie tās nekas nebalstās, bet daudz kas velk. Tieši tāpēc kaula izņemšana operācijas laikā ir iespējama, bet ne bez sekām ceļa ārējās puses stabilitātei.

• Ceļa ārējā sānu saite (ligamentum collaterale fibulare) sākas no augšstilba kaula ārējā paugurīša un piestiprinās pie galviņas, pretojoties ceļa izliekšanai uz āru.
• Augšstilba divgalvainā muskuļa (musculus biceps femoris) cīpsla ieaužas galviņā, veidojot ar saiti kopīgu piestiprinājumu.
• Garais peroneālais muskulis (musculus fibularis longus) sākas no galviņas un diafīzes augšdaļas un pagriež pēdu uz āru.
• Garais pirkstu atliecējs un daļēji priekšējais stilba muskulis sākas no fibulas priekšējās virsmas un ceļ pēdas priekšgalu.
• Starpkaulu membrāna (membrana interossea cruris) savieno abus apakšstilba kaulus visā garumā un pārnes daļu slodzes no fibulas uz tibiju.

Stāvot slodze no augšstilba kaula nonāk uz lielā lielakaula plato un no turienes uz potīti. Fibulai pienākas tikai neliela šīs slodzes daļa, un tā mainās atkarībā no pēdas stāvokļa un muskuļu sasprindzinājuma, tāpēc vienu pareizu skaitli te nosaukt nevar.

Toties potītes līmenī fibulas loma ir izšķiroša. Ārējā potīte kopā ar saitēm tur velves kaulu no izslīdēšanas uz āru, un tieši tāpēc potītes lūzumi tik bieži skar fibulu, nevis tibiju.

Praktiskā sekas ir tā, ka fibulas vidusdaļas gabalu var izņemt un izmantot kā transplantātu, piemēram, apakšžokļa vai garo kaulu atjaunošanai. Ķirurgi šādos gadījumos apzināti atstāj gan proksimālo, gan distālo galu vietā: augšgalu, lai nesabojātu nervu un ceļa stabilitāti, lejasgalu, lai potīte paliktu vesela.

Kopējais peroneālais nervs (nervus fibularis communis) ir sēžas nerva ārējais zars. Tas iet gar divgalvainā muskuļa cīpslas iekšējo malu, apliecas ap fibulas kakliņu un tur sadalās virspusējā un dziļajā zarā. Virspusējais zars pagriež pēdu uz āru, dziļais paceļ pēdas priekšgalu un lielo pirkstu.

Ja nervs šajā vietā tiek saspiests vai pārrauts, pēda vairs nepaceļas un staigājot nokarājas. Cilvēks sāk soļot ar pārspīlēti augstu celtu ceļgalu, lai pirksti neaizķertos, un pēdas priekšgals nolaižas uz grīdas ar sitienu. Jušana zūd apakšstilba ārpusē un pēdas virspusē.

Pretstatā tam, ja vaina ir mugurkaula piektās jostas saknītē, vājums parasti skar arī pēdas pagriešanu uz iekšu un gūžas atvirzīšanu sānis, un bieži pievienojas sāpes, kas staro no jostas lejasdaļas. Tā ir viena no pirmajām lietām, ko neirologs pārbauda.

• Ilgstoša sēdēšana ar kāju pāri kājai vai tupēšana sadzīves darbos.
• Pārāk cieši uzlikts ģipsis, ortoze vai kompresijas pārsējs tieši zem ceļa.
• Ilga nekustīga guļa uz sāniem operācijas vai intensīvās terapijas laikā.
• Strauja svara zaudēšana, kad pazūd aizsargājošais taukaudu spilvens.
• Ganglija cista, kas izaug no augšējās stilba kaulu locītavas un iespiežas nervā.
• Fibulas kakliņa lūzums vai ceļa ārējās puses saišu plīsums.

Izolēts fibulas galviņas lūzums ir samērā rets un parasti rodas no tieša sitiena pa ceļa ārpusi. Pats kauls sadzīst arī bez operācijas, tomēr ārsts vienmēr pārbauda divas citas lietas: vai nav cietis nervs un vai nav plīsušas ceļa ārējās puses saites.

Daudz svarīgāka ir situācija, kad proksimālais fibulas lūzums ir tikai redzamā daļa no daudz lielākas traumas. Pagriežot pēdu uz āru, spēks var iet augšup pa starpkaulu membrānu un salauzt fibulu pašā augšgalā, vienlaikus saplēšot potītes saišu savienojumu. Šo traumu sauc par Mezonēva (Maisonneuve) lūzumu.

Tāpēc pie potītes traumas, kurā rentgenā potīte izskatās gandrīz vesela, bet sāpes ir nesamērīgi lielas, pieredzējis traumatologs vienmēr aptausta arī apakšstilba augšgalu. Ja tur ir sāpīgums, tiek uzņemts arī ceļa rentgens.

1. Trauma: pēda pagriežas uz āru, saites potītes iekšpusē pārstiepjas vai plīst.
2. Spēks turpina virzīties augšup pa abus kaulus savienojošo membrānu.
3. Fibula lūst savā vājākajā, tievākajā vietā tuvu kakliņam.
4. Potītes kaulu savienojums kļūst nestabils, un velves kauls var nobīdīties uz āru.
5. Ārstēšana vērsta uz potītes savienojuma nostiprināšanu, nevis uz pašu augšējo lūzumu.

Izmeklēšana sākas ar rokām: ārsts aptausta galviņu, pārbauda ceļa stabilitāti, lūdz pacelt pēdas priekšgalu un pagriezt pēdu uz āru, kā arī pārbauda jušanu pēdas virspusē. Tikai pēc tam izvēlas attēldiagnostiku.

Rentgenuzņēmums divās projekcijās parāda lūzumu un galviņas stāvokli attiecībā pret lielo lielakaulu. Magnētiskā rezonanse parāda saites, cistas un nerva pietūkumu. Ultrasonogrāfija mūsdienās ļauj apskatīt nervu tieši ap kakliņu un ir ērta, jo izmeklējumu var veikt kustībā.

Ja galvenā sūdzība ir vājums, neirologs papildus nozīmē elektroneiromiogrāfiju. Tā parāda, kurā vietā vadīšana pa nervu apstājas, un ļauj atšķirt saspiešanu pie fibulas no muguras saknītes bojājuma vai vispārēja nervu slimības procesa.

Sāpes ceļa ārpusē reti nāk no paša kaula. Biežāk cēlonis ir kaimiņu struktūras, un atšķirt tās palīdz pāris vienkāršu pazīmju.

• Ārējā meniska bojājums sāp locītavas spraugas līmenī, tātad augstāk nekā galviņa, un bieži ar bloķēšanās sajūtu.
• Iliotibiālās saites sindroms sāp vēl augstāk, pie augšstilba kaula ārējā paugurīša, un tipiski pastiprinās skriešanas laikā.
• Divgalvainā muskuļa cīpslas iekaisums sāp tieši pie galviņas, bet tikai pie pretestības ceļa saliekšanai.
• Augšējās stilba kaulu locītavas izmežģījums dod sajūtu, ka galviņa „izlec" pie ceļa saliekšanas, un ir redzams salīdzinot abas puses.

Fibulas augšgals pārkaulojas no atsevišķa kaulošanās centra, kas parādās agrā bērnībā un ar kaula ķermeni saaug pusaudža gados, vēlāk nekā lielākajā daļā citu apakšstilba augšanas zonu. Bērnu rentgenos šī augšanas sprauga izskatās kā šķērssvītra un to nereti kļūdaini nolasa kā lūzumu.

Mazāk zināms ir tas, ka augšējā stilba kaulu locītava nav nekustīga. Katru reizi, kad pēda tiek pacelta uz augšu, ārējā potīte nedaudz pagriežas un pavirzās, un šī kustība caur starpkaulu membrānu pārnesas uz fibulas augšgalu. Tāpēc sastingusi vai iekaisusi augšējā locītava var dot sāpes potītes līmenī, un otrādi, hroniska potītes nestabilitāte laika gaitā var kairināt locītavu pie ceļa.

Daļai cilvēku augšējās stilba kaulu locītavas dobums sazinās ar ceļa locītavas dobumu. Šādā gadījumā ceļa locītavas izsvīdums var izspiesties uz leju un parādīties kā ciets veidojums pie fibulas galviņas, kas dažkārt pirmoreiz tiek pamanīts nevis kā ceļa, bet gan kā „audzējs" apakšstilba augšdaļā.