Proksimālās falangas

Rokā ir četrpadsmit falangas: pa trim otrajam līdz piektajam pirkstam un divas īkšķim. Pēdā skaitlis ir tāds pats: pa trim otrajam līdz piektajam pirkstam un divas lielajam pirkstam. Tas nozīmē, ka proksimālo falangu katrā rokā un katrā pēdā ir tieši piecas.

Rokā proksimālā falanga ir daudz garāka un slaidāka nekā pēdā, jo rokas pirksti kalpo satveršanai. Pēdā tās ir īsas, biezas un pielāgotas slodzes pārnešanai atspērienā; sevišķi masīva ir lielā pirksta proksimālā falanga, uz kuru gājienā gulstas ievērojams spēks.

Praktiska piezīme par skaitīšanu: sadzīvē par „pirmo falangu" reizēm sauc to, kas tuvāk nagam, reizēm to, kas tuvāk plaukstai. Medicīnā neskaidrību nav, jo lieto apzīmējumus proksimālā, vidējā un distālā, kas norāda attālumu no ķermeņa centra.

Pamatne ir platāka par kaula ķermeni un tās locītavas virsma ir sekli ieliekta. Pirksta pamata locītava rokā (articulatio metacarpophalangea) pēc formas ir elipsveida, tāpēc pirkstu var ne tikai saliekt un iztaisnot, bet arī izpletēt uz sāniem, kamēr tas ir iztaisnots. Saliektā stāvoklī sānu saites saspringst un sānu kustība izzūd.

Galviņa ir veidota kā divu velmju bloks un ar nākamo falangu veido eņģes tipa locītavu, kas pieļauj tikai liekšanu un taisnošanu. Šī atšķirība starp abām locītavām ir iemesls, kāpēc pirksta vidējās locītavas ievainojumi tik viegli beidzas ar kustību ierobežojumu.

Plaukstas pusē katru locītavu no iekšpuses nostiprina blīva skrimšļaina plātnīte, un pāri tai slīd locītājmuskuļu cīpslas, ko tur šķiedrainie saišu gredzeni. Muguras pusē pāri falangai izstiepjas plats cīpslas plāksteris, kurā ieaug gan taisnotāju, gan plaukstas sīko muskuļu cīpslas.

Ir viena pārsteidzoša detaļa: garie pirkstu locītājmuskuļi, kas nāk no apakšdelma, pie proksimālās falangas vispār nepiestiprinās. Virspusējais locītājs pieķeras vidējai falangai, dziļais locītājs distālajai, un abi tikai pārslīd pāri proksimālajai falangai kā pār tiltu.

Proksimālās falangas pamata locītavu liec plaukstas iekšējie muskuļi, un tieši tāpēc plaukstas sīko muskuļu vājums izpaužas ar raksturīgu pirkstu stāvokli, kur pamata locītavas ir pārliektas atpakaļ, bet pārējās saliektas.

Īkšķa proksimālajai falangai muskuļu pieķeršanās ir īpaši blīva, un tieši tas padara īkšķi stiprāku par pārējiem pirkstiem, lai gan tam ir par vienu kaulu mazāk.

• Starpkaulu muskuļi: pieķeras proksimālās falangas pamatnei un cīpslas plāksterim, izplet un savelk pirkstus.
• Tārpveida muskuļi: liec pamata locītavu un vienlaikus taisno abas pārējās pirksta locītavas.
• Pirkstu taisnotāji: caur muguras cīpslas plāksteri paceļ pirkstu pamata locītavā.
• Īkšķa īsais locītājs un atvirzītājs: pieķeras īkšķa proksimālās falangas pamatnei no plaukstas puses.
• Īkšķa pievilcējs: pieķeras tās pašas falangas pamatnei no iekšējās puses un nodrošina satvērienu.
• Kājas pirkstos līdzīgi muskuļi galvenokārt stabilizē pirkstu pret zemi atspēriena brīdī.

Falangas veidojas skrimšļa modelī un pārkaulojas no diviem centriem. Kaula ķermeņa pārkaulošanās centrs parādās jau pirms dzimšanas, bet papildu centrs pie pamatnes parādās agrā bērnībā. Būtiski, ka falangām ir tikai viens augšanas centrs, un tas atrodas pamatnes galā, nevis abos galos, kā daudziem citiem gariem kauliem.

Augšanas zonas slēdzas pusaudža gados, meitenēm agrāk nekā zēniem. Tieši šo centru parādīšanās un saplūšanas secība plaukstas rentgenogrammā ļauj noteikt tā saukto kaulu vecumu, ko izmanto bērnu endokrinoloģijā, vērtējot augšanas traucējumus.

Bērnam atvērtā augšanas zona rada arī savu traumu veidu: lūzuma līnija var iet caur augšanas skrimsli, un šādi lūzumi rentgenogrammā bieži izskatās gandrīz nemanāmi. Tāpēc bērna pirksta trauma ar pietūkumu un sāpēm jāizmeklē ārstam, arī ja pirmajā mirklī viss šķiet kārtībā.

Pirkstu kaulu lūzumi ir vieni no biežākajiem lūzumiem vispār. Proksimālās falangas lūzumi bieži rodas, pirkstam iesprūstot vai saņemot tiešu sitienu, un tiem ir nosliece saliekties ar virsotni uz plaukstas pusi, jo sīkie muskuļi velk pamatni vienā, bet cīpslas galviņu otrā virzienā.

Kājas pirkstos raksturīgas ir citas problēmas. Lielā pirksta pamata locītavā attīstās hallux valgus, kurā proksimālā falanga novirzās uz āru, un arī deformējoša artroze, kas ierobežo pirksta pacelšanu un sāpina gājiena atspērienā. Atsevišķs ievainojums ir šīs locītavas pārmērīga pārliekšana sportā.

Locītavu iekaisuma slimības šos kaulus skar raksturīgā veidā. Reimatoīdais artrīts tipiski iesaistās pirkstu pamata un vidējās locītavās, bet psoriātiskais artrīts var izraisīt visa pirksta pietūkumu, kas atgādina desu. Ar traumām strādā traumatologs un plaukstas ķirurgs, ar iekaisuma slimībām reimatologs, bet ar pēdas deformācijām ortopēds.

Sadzijušas falangas neliela saīsināšanās parasti netraucē. Turpretī pat neliels kaula pagrieziens ap savu garenasi nozīmē, ka, saliecot dūri, pirksts vairs nevirzās paralēli pārējiem, bet pārklājas ar kaimiņu. Tas traucē satvērienu un ikdienā ir daudz nepatīkamāk nekā daži trūkstoši milimetri.

Pārbaude ir vienkārša un to veic ārsts: lūdz cilvēkam daļēji saliekt pirkstus un skatās, vai visu pirkstu nagu plaknes ir vērstas vienā virzienā un vai pirkstu asis tiecas uz vienu punktu plaukstas pamatnē.

Tieši tāpēc pirksta lūzuma ārstēšanā mērķis nav ideāls attēls rentgenogrammā, bet pareiza pirksta ass un pēc iespējas ātrāka kustību atsākšana. Ilgstoša imobilizācija pirkstu locītavas sastingst ātrāk nekā jebkuras citas locītavas organismā.

Izmeklēšana sākas pie ārsta gultas galā, nevis aparātā. Novērtē pietūkumu, ādas krāsu, jutību, aktīvās un pasīvās kustības, pirksta asi un asinsapgādi. Atsevišķi pārbauda sānu saišu stabilitāti, jo tieši to bojājumi bieži paliek nepamanīti un vēlāk traucē visvairāk.

Attēldiagnostikā pamatmetode ir rentgenogramma vismaz divās projekcijās, un pirkstam tā jāuzņem atsevišķi, nevis kā visas plaukstas attēls, jo mazs lūzums lielā attēlā pazūd.

1. Apskate un taustīšana: pietūkums, deformācija, sāpīgākā vieta uz kaula.
2. Kustību un asinsrites pārbaude, kā arī jutības novērtējums pirksta galā.
3. Pirksta ass pārbaude, daļēji saliecot pirkstus, lai izslēgtu pagriezienu.
4. Rentgenogramma vismaz divās projekcijās tieši attiecīgajam pirkstam.
5. Ultrasonogrāfija, ja ir aizdomas par cīpslas vai saites plīsumu.
6. Datortomogrāfija sarežģītos locītavu lūzumos vai magnētiskā rezonanse, ja rentgenogramma ir tīra, bet sāpes turpinās.

Biežākā kļūda ir sajaukt falangu ar plaukstas vidusdaļas kaulu. Kaut arī pirkstu var sataustīt līdz pat plaukstas pamatnei, pirksta pamata locītava atrodas tur, kur, saliecot dūri, izvirzās „kauliņš". Viss, kas ir tuvāk plaukstas locītavai, vairs nav falanga. Tieši tāpēc slavenais „bokseru lūzums" ir nevis falangas, bet plaukstas vidusdaļas kaula lūzums.

Otra neskaidrība ir īkšķis. Tam nav vidējās falangas, tāpēc īkšķa vidējā locītava ir tā pati, kas citiem pirkstiem ir gala locītava. Īkšķa pamata locītavas saišu ievainojums, kas rodas, krītot ar nūju rokā, ir pavisam atšķirīga problēma no falangas lūzuma un prasa citu ārstēšanu.

Trešā ir sīko sezamkauliņu sajaukšana ar lūzuma fragmentiem. Īkšķa pamata locītavas un kājas lielā pirksta pamata locītavas plaukstas vai pēdas pusē normāli atrodas mazi papildu kauliņi, kas rentgenogrammā var izskatīties kā atlūzas. Radiologs tos atpazīst pēc gludām, noapaļotām malām.

Pirmais fakts: pirkstu locītavas ir starp visātrāk sastingstošajām locītavām organismā. Nedēļa pilnīgas nekustības jau atstāj pēdas, un tieši tāpēc mūsdienu ārstēšana cenšas pirkstu fiksēt pēc iespējas īsāku laiku un pēc iespējas mazākā apjomā, bieži piesienot ievainoto pirkstu pie blakus esošā vesela pirksta.

Otrais: pirksta pamata locītavas sānu saites ir saspringtas tikai tad, kad pirksts ir saliekts. Tāpēc, ja pirkstu nākas fiksēt ilgāk, to fiksē saliektā, nevis iztaisnotā stāvoklī; iztaisnota fiksācija ļauj saitēm sarauties un pēc tam pirkstu vairs nav iespējams normāli saliekt.

Trešais: falangas ir viens no retajiem kauliem, kur ārsts ar vienkāršu skatienu var novērtēt sadzīšanas kvalitāti, palūdzot pacientam saliekt dūri. Neviena attēldiagnostika nepasaka par pirksta funkciju tik daudz, cik šis viens kustības tests.