Rotatores muskuļi: mugurkaula dziļākais slānis

Griezējmuskuļi guļ dziļajā muguras vagā, tas ir, garenajā iedobumā starp ērkšķveida izaugumu rindu vidū un šķērsizaugumiem sānos. Šī vaga ir tā vieta, kur ārsts izmeklēšanas laikā taustot vērtē muguras muskuļu tonusu.

No ārpuses tos neviens tieši nesatausta, jo virsū atrodas vairāki muskuļu slāņi un bieza saistaudu plāksne. Tāpēc apgalvojums, ka masieris ir sataustījis tieši šos muskuļus, anatomiski nav pamatots, lai gan dziļi spiedieni netieši skar arī šo slāni.

• Virspusējais slānis: platā muguras muskulis un trapecveida muskulis, kas darbina roku un lāpstiņu.
• Vidējais slānis: lāpstiņu pacēlāji un rombveida muskuļi, kā arī elpošanā iesaistītie aizmugurējie zobainie muskuļi.
• Dziļais slānis: mugurkaula taisnotājs ar trim gareniskiem kūļiem.
• Pats dziļākais slānis: šķērsērkšķa muskuļu grupa, kurā ietilpst pusērkšķa, daudzdaļīgais un griezējmuskuļi.
• Vēl dziļāk pie kaula: starpērkšķu un starpšķērsizaugumu muskuļi, kuri savieno tikai blakus esošos skriemeļus.

Visi šķērsērkšķa grupas muskuļi iet vienā virzienā, proti, no apakšas un sāniem uz augšu un vidu. Atšķiras tikai tas, cik tālu tie stiepjas. Jo virspusējāks muskulis, jo vairāk segmentu tas pārvar un jo lielāks ir tā spēka plecs.

Griezējmuskuļus, tāpat kā visus īstos muguras muskuļus, inervē mugurkaula nervu aizmugurējie zari (rami dorsales). Tā ir būtiska atšķirība no virspusējiem muguras muskuļiem, kuri attīstības gaitā ir pārceļojuši no citurienes un tāpēc saglabājuši citu nervu piegādi.

Inervācija ir stingri segmentāla: katru muskulīti apkalpo tā paša līmeņa nervs. Tas ir iemesls, kāpēc vienas saknītes kairinājums var radīt ļoti lokalizētu, punktveida muguras sasprindzinājumu tieši vienā līmenī, nevis izkliedētas sāpes visā mugurā.

Asinis šie muskuļi saņem no tuvējo segmentāro artēriju aizmugurējiem zariem, krūšu daļā tie ir starpribu artēriju zari. Asinsvadi ieiet muskuļos kopā ar nerviem, tieši pie skriemeļa loka.

Lai saprastu griezējmuskuļu darbu, noder salīdzinājums ar masta atsaitēm. Lielie muskuļi mastu pagriež un notur, bet smalkās atsaites uztur precīzu ģeometriju un novērš niecīgas nobīdes, kuras citādi uzkrātos. Griezējmuskuļi darbojas līdzīgi: tie nepārtraukti, gandrīz nemanāmi pielāgo katra skriemeļa stāvokli.

1. Kustības sākumā centrālā nervu sistēma sagatavo stumbra stabilizāciju vēl pirms pašas kustības.
2. Dziļie muskuļi savelkas nelielā, bet pastāvīgā tonusā un nofiksē blakus skriemeļu savstarpējo stāvokli.
3. Lielie muskuļi rada pašu kustību, piemēram, pagriezienu vai noliekšanos.
4. Muskuļu vārpstiņas dziļajos muskuļos mēra garuma izmaiņas un sūta informāciju uz muguras smadzenēm un smadzenītēm.
5. Pēc šīs informācijas notiek nepārtraukta korekcija, un kustība paliek vienmērīga bez skriemeļu nobīdes.
6. Beidzot kustību, dziļie muskuļi saglabā tonusu, kamēr ķermenis atgriežas stabilā stāvoklī.

Muskuļos atrodas īpaši maņu orgāni, muskuļu vārpstiņas, kas mēra muskuļa garumu un tā izmaiņas ātrumu. To blīvums dažādos muskuļos ļoti atšķiras: lielos spēka muskuļos to ir samērā maz, bet mazajos dziļajos mugurkaula muskuļos, tostarp griezējmuskuļos, ļoti daudz attiecībā pret muskuļa masu.

No tā izriet svarīgs secinājums. Muskulis ar īsu sviru un lielu vārpstiņu blīvumu ir drīzāk sensors nekā dzinējs. Tāpēc griezējmuskuļus mūsdienās apraksta kā mugurkaula stāvokļa devējus, kuri nervu sistēmai sniedz segmentālu informāciju par to, kurā stāvoklī atrodas katrs skriemelis.

Praktiskā nozīme parādās tad, kad šī informācija pasliktinās. Pēc traumas, ilgstošām sāpēm vai operācijas dziļie muskuļi var kļūt vājāki un daļēji aizvietoti ar taukaudiem, un tad smadzenes saņem neprecīzu ainu par muguras stāvokli. Tas apgrūtina kustību kontroli un veicina sāpju atkārtošanos arī pēc tam, kad sākotnējais bojājums ir sadzijis.

Izolēts griezējmuskuļa bojājums klīniski netiek diagnosticēts, jo tos nevar atsevišķi ne apskatīt, ne izmērīt. Praksē tie iesaistās plašākos stāvokļos: muguras pārslodzē, ilgstošā piespiedu pozā, pēc skriemeļa disku slimībām un pēc mugurkaula operācijām, kad dziļo muskuļu slānis tiek traumēts pieejas laikā.

Ar muguras sāpēm sākotnēji jāvēršas pie ģimenes ārsta. Ja ir nervu saknītes kairinājuma pazīmes, iesaistās neirologs, bet kustību atjaunošanā un dziļo muskuļu trenēšanā galvenā loma ir fizioterapeitam un rehabilitologam. Hroniskās sāpēs var palīdzēt algologs jeb sāpju ārsts.

Nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība, ja muguras sāpes pavada kāju vājums, urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi, nejutīgums starpenē, drudzis, neizskaidrojams svara zudums vai ja sāpes sākas pēc smagas traumas. Šādas pazīmes neattiecas uz muskuļiem un prasa steidzamu izmeklēšanu.

Tiešas metodes atsevišķa griezējmuskuļa vērtēšanai ikdienas praksē nav. Novērtē visu dziļo slāni kopumā un pēc netiešām pazīmēm.

Klīniski vērtē stāju, kustību apjomu, segmentālu jutīgumu un dziļo stabilizatoru darbības kvalitāti ar kustību testiem. Attēldiagnostikā magnētiskās rezonanses izmeklējums šķērsgriezumā parāda dziļo muguras muskuļu laukumu un taukaudu daudzumu tajos, un šo ainu izmanto pētījumos par hroniskām muguras sāpēm. Ultrasonogrāfiju izmanto galvenokārt jostas daļas daudzdaļīgā muskuļa novērtēšanai un fizioterapijas atgriezeniskajā saitē. Adatu elektromiogrāfiju dziļajos muguras muskuļos lieto neiroloģiskā diagnostikā, lai precizētu bojātā nerva saknītes līmeni.

Visbiežākā neskaidrība latviešu valodā rodas no vārda rotatori. Pleca rotatoru manšete ir četru pleca locītavu apņemošu muskuļu cīpslu kopums, kas ar mugurkaulu nav saistīts, un tieši tā visbiežāk tiek pieminēta sporta traumu sakarā. Mugurkaula griezējmuskuļi ir pavisam cita struktūra.

Otrs pārpratums ir griezējmuskuļu un daudzdaļīgā muskuļa jaukšana. Abi pieder vienai grupai un darbojas kopā, bet daudzdaļīgais muskulis ir daudz masīvāks, pārvar vairāk segmentu un dominē jostas daļā, turpretī griezējmuskuļi ir izteikti krūšu daļā.

Trešā bieži sajaukta struktūra ir ribu pacēlājmuskuļi (mm. levatores costarum), kuri atrodas turpat blakus un arī sākas no šķērsizaugumiem, taču piestiprinās pie ribām un piedalās elpošanā, nevis skriemeļu stabilizācijā.

Nosaukumi anatomijā bieži atspoguļo to, ko pirmie pētnieki nojauta pēc muskuļa virziena, nevis to, ko muskulis dara dzīvā cilvēkā. Griezējmuskuļi ir spilgts piemērs: tie tiešām stiepjas slīpi un teorētiski varētu skriemeli pagriezt, bet to svira ir tik īsa, ka reālais griezes moments ir niecīgs. Ja šos muskuļus vērtē pēc nosaukuma, rodas maldīgs priekšstats, ka to trenēšana uzlabos rumpja pagriešanas spēku.

Praktiskā secinājuma vietā der uzsvērt ko citu. Dziļā slāņa treniņš nav par spēku, bet par kontroli: lēnas, precīzas kustības, stabilizācijas uzdevumi un līdzsvara vingrinājumi ietekmē tieši to sistēmu, kas mēra un koriģē skriemeļu stāvokli. Tieši tāpēc hronisku muguras sāpju rehabilitācijā smagumu celšanas vietā bieži sākas ar šķietami vienkāršiem kustību vingrinājumiem, kas prasa augstu precizitāti.