Tragus: auss skrimšļa izcilnis

Tragus atrodas auss gliemežnīcas priekšējā malā, tieši aiz žokļa locītavas un priekšā ārējai dzirdes ejai (meatus acusticus externus). Uz augšu no tā skrimslis turpinās gliemežnīcas priekšējā kāta virzienā, uz leju to no pretējā izciļņa, antitragus, atdala dziļš iegriezums, incisura intertragica.

Skrimšļa pamatne pāriet ārējās dzirdes ejas skrimšļainajā daļā, tāpēc tragus pakustināšana kustina arī visu ejas ārējo trešdaļu. Šī anatomiskā nepārtrauktība izskaidro, kāpēc, uzspiežot uz tragus, sāp tieši ārējā dzirdes eja.

Ārējo ausi apasiņo virspusējās deniņu artērijas (arteria temporalis superficialis) un aizauss artērijas (arteria auricularis posterior) zari; tragus galvenokārt saņem asinis no priekšējās puses zariem. Asinsvadi iet perihondrijā, jo pašā skrimslī asinsvadu nav, un tieši tāpēc perihondrija bojājums draud ar skrimšļa bojāeju.

Jušanas inervācija šajā apvidū ir neparasti raiba. Priekšējo daļu, arī tragus, apgādā auss un deniņu nervs (nervus auriculotemporalis) no trīszaru nerva trešā zara. Dzirdes ejas daļā pievienojas klejotājnerva auss zars, ko sauc arī par Arnolda nervu, bet gliemežnīcas aizmugurējo daļu apgādā lielais auss nervs no kakla pinuma.

Šī nervu dažādība izskaidro divas ikdienā pamanāmas parādības: kāpēc dažiem cilvēkiem, tīrot ausi, sākas klepus, un kāpēc rīkles vai zobu problēmas var sāpēt „ausī”, lai gan pati auss ir vesela.

Galvenais ārējās auss uzdevums ir savākt skaņu un to pārveidot. Skaņa, kas pienāk no priekšas, brīvi iekļūst dzirdes ejā; skaņa no aizmugures daļēji atsitas pret gliemežnīcas malu un tragus, un tāpēc sasniedz bungplēvīti nedaudz vājāka un ar citu frekvenču sastāvu.

Smadzenes šīs atšķirības izmanto kā norādes par skaņas avota atrašanās vietu vertikālajā plaknē un priekšas un aizmugures asī. Skaņas avota noteikšana pa kreisi un pa labi balstās uz atšķirībām starp abām ausīm, bet atbilde uz jautājumu „no priekšas vai no aizmugures” lielā mērā rodas tieši no vienas auss reljefa radītā filtra.

Otra funkcija ir mehāniska aizsardzība: tragus kopā ar antitragus daļēji nosedz ejas ieeju un aiztur lielākas daļiņas, bet uz tā augošie stingrie matiņi kalpo kā papildu siets.

• Daļēji nosedz ārējās dzirdes ejas ieeju un aiztur putekļus un sīkas daļiņas.
• Maina no aizmugures nākošas skaņas spektru, palīdzot noteikt virzienu.
• Kalpo par balstu ausī ievietotām austiņām un dzirdes aparātu daļām.
• Veido dzirdes ejas skrimšļainās daļas priekšējo sienu.

Ārējā auss attīstās no sešiem nelieliem uzkalniņiem, ko sauc par auss pauguriņiem un kas parādās ap pirmo un otro žaunu loku. Trīs no tiem cēlušies no pirmā loka, trīs no otrā, un tieši no pirmā loka materiāla veidojas tragus un tam blakus esošā gliemežnīcas priekšējā daļa.

Šī izcelsme paskaidro biežas iedzimtas parādības. Ja pauguriņi nesaplūst pareizi, var izveidoties pirmsauss ieaugums jeb papildu tragus, proti, neliels ādas un skrimšļa veidojums priekšā ausij, vai arī pirmsauss fistula, sīka atvere, kas mēdz iekaist.

Ar vecumu tragus, tāpat kā visa auss gliemežnīca, kļūst nedaudz lielāks un ļenganāks, jo skrimšļa elastīgās šķiedras noplok un āda zaudē stingrību. Vīriešiem tragus matiņi kļūst rupjāki un tumšāki, kas saistīts ar matu folikulu jutību pret androgēniem.

Ārējās auss izmeklēšana sākas ar apskati un palpāciju, un tikai pēc tam seko otoskopija. Šī secība ir svarīga, jo ārējā otīta gadījumā jau viegls pieskāriens var būt ļoti sāpīgs.

Otoskopiju veicot, ausi parasti nedaudz pavelk uz augšu un atpakaļ, lai iztaisnotu dzirdes eju; bērniem to velk uz leju un atpakaļ, jo bērna eja ir īsāka un citādi virzīta. Tragus šeit ir gan orientieris, gan traucēklis, jo instruments jāievada tam garām.

1. Auss apskate no ārpuses, vērtējot formu, ādu, izdalījumus un pietūkumu.
2. Tragus un aizauss zonas uzmanīga aptaustīšana sāpju noteikšanai.
3. Auss gliemežnīcas pavilkšana dzirdes ejas iztaisnošanai.
4. Otoskopija ar ārējās ejas un bungplēvītes novērtējumu.
5. Nepieciešamības gadījumā dzirdes pārbaude, uztriepe vai deniņu kaula attēldiagnostika.

Biežākā situācija ir ārējais otīts. Tam raksturīgas sāpes, kas pastiprinās, spiežot uz tragus vai velkot aiz auss, kā arī ejas pietūkums, nieze un izdalījumi. Šī pazīme palīdz atšķirt ārējo otītu no vidusauss iekaisuma, kur šāda sāpju pastiprināšanās parasti nav.

Tragus caurduršana ir populāra, bet riskanta, jo caurdurts tiek skrimslis ar sliktu asinsapgādi. Skrimšļa iekaisums jeb perihondrīts dzīst lēni un var beigties ar auss formas deformāciju. Retāk šeit sastopami epidermālas cistas, keloīdas rētas pēc caurduršanas, kā arī ādas audzēji, jo šī zona saņem daudz saules.

Pie ārsta jādodas, ja auss stipri sāp, ja ap tragus parādās apsārtums, pietūkums un karstums, ja ir izdalījumi, straujš dzirdes zudums, drudzis vai ja auss zonā parādījies čūlojošs, nedzīstošs veidojums. Ar šīm problēmām nodarbojas otorinolaringologs, bet ādas veidojumus vērtē dermatologs.

Visbiežāk tragus jauc ar antitragus. Tragus ir priekšā dzirdes ejai un ir plakanāks, antitragus atrodas pretī tam, virs auss ļipiņas, un no tā to atdala iegriezums. Caurduršanas praksē šie divi punkti tiek nosaukti dažādi, un arī dzīšanas ilgums tiem atšķiras.

Otrs sajaukums ir pirmsauss ieaugums ar parastu dzimumzīmi vai ādas piedēkli. Pirmsauss ieaugumā parasti ir skrimšļa kodols, tas atrodas līnijā starp mutes kaktiņu un tragus, un tā apskate pieder ārstam, jo dažkārt tas var būt saistīts ar citām attīstības īpatnībām.

Trešais pārpratums ir sajaukt ārējo otītu ar vidusauss iekaisumu. Pirmajā gadījumā sāp, spiežot uz tragus; otrajā gadījumā sāpes ir dziļākas, bieži pēc saaukstēšanās, un pavada dzirdes pasliktināšanās un spiediena sajūta.

Galvas un kakla ķirurgiem tragus ir viens no svarīgākajiem orientieriem operācijā. Skrimšļa asais gals, ko ķirurģijā dēvē par tragus rādītāju, palīdz atrast sejas nervu vietā, kur tas iznāk no galvaskausa un ieiet pieauss siekalu dziedzerī. Bez šāda orientiera pieauss dziedzera operācija būtu daudz bīstamāka.

Otra praktiska lieta ir skrimšļa izmantošana. Tragus skrimslis ir plāns, elastīgs un viegli pieejams, un rēta paliek paslēpta aiz izciļņa, tāpēc to bieži ņem bungplēvītes atjaunošanai un deguna operācijās. Ausij pēc šāda transplantāta ņemšanas forma parasti nemainās manāmi.

Trešais mazāk zināmais fakts ir saistīts ar klejotājnervu. Tā auss zars sasniedz tieši šo auss apvidu, un uz šī pamata ir izstrādāta caurādas klejotājnerva stimulācija, ko pēta dažādu neiroloģisku stāvokļu ārstēšanā. Tā ir aktīva pētniecības joma, nevis vispāratzīta ikdienas ārstēšanas metode.