Tunica vaginalis: sēklinieka serozais apvalks

Sienas jeb parietālais slānis (lamina parietalis) izklāj sēklinieku maisiņa iekšpusi un ir plašāks nekā pats sēklinieks, veidojot ap to brīvu telpu. Iekšējais jeb viscerālais slānis (lamina visceralis) cieši pieguļ sēklinieka baltajam apvalkam (tunica albuginea) un turpinās pāri sēklinieka piedēklim (epididymis). Aizmugurē, kur sēkliniekā ieiet asinsvadi un iziet sēklas izvadkanāls, abi slāņi pāriet viens otrā un veido tā saukto mezotēliju klāto pārejas zonu.

Starp piedēkli un sēklinieku iekšējais slānis ieliecas un veido nelielu iedobi (sinus epididymidis). Šī detaļa ir svarīga ultraskaņā, jo tieši šajā kabatā mēdz uzkrāties pirmais šķidrums.

Abus slāņus izklāj vienkārtains plakans mezotēlijs, tāds pats kā vēderplēvē. Tas ražo nelielu daudzumu seroza šķidruma un vienlaikus to uzsūc, tāpēc normā šķidruma daudzums paliek nemainīgi mazs.

• Sienas slānis: izklāj sēklinieku maisiņa dobumu, plašāks par sēklinieku.
• Iekšējais slānis: pielipis sēklinieka baltajam apvalkam un piedēklim.
• Starp slāņiem: virtuāla telpa ar plānu seroza šķidruma kārtiņu.
• Aizmugurējā zona: vieta, kur slāņi pāriet viens otrā un kur sēklinieks stiprinās pie maisiņa.
• Ārpus apvalka: iekšējā sēklas fascija, muskuļa cremaster, ārējā sēklas fascija, dartos un āda.

Sēklinieks sākotnēji attīstās vēdera dobuma aizmugurē, tuvu nierei. Grūtniecības otrajā pusē tas pakāpeniski nolaižas lejup un pēdējos grūtniecības mēnešos izšķērso cirkšņa kanālu, lai nonāktu sēklinieku maisiņā. Pirms tam cauri cirkšņa kanālam izspiežas vēderplēves izaugums, ko sauc par vaginālo izaugumu (processus vaginalis).

Sēklinieks seko šim izaugumam un iestumjas tā aizmugurējā sienā, tādēļ tas nekad neatrodas serozajā telpā, bet paliek aiz tās. Tieši šī iemesla dēļ iekšējais slānis apņem sēklinieku no priekšpuses un sāniem, bet ne no aizmugures.

Normā pēc dzemdībām vaginālā izauguma augšējā daļa aizveras un pārvēršas plānā saistaudu pavedienā, savukārt apakšējā daļa paliek kā tunica vaginalis. Ja aizvēršanās ir nepilnīga, saglabājas sazinājums ar vēdera dobumu.

Hidrocēle ir seroza šķidruma pārmērīga uzkrāšanās starp abiem slāņiem. Zīdaiņiem tā visbiežāk ir saistīta ar neaizvērušos vaginālo izaugumu un daudzos gadījumos pati pāriet pirmajā dzīves gadā. Pieaugušajiem biežāk sastopama nesazināta hidrocēle, kas rodas šķidruma veidošanās un uzsūkšanās nelīdzsvarotības dēļ vai kā sekas iekaisumam, traumai, operācijai un dažkārt audzējam.

Pazīmes ir pakāpeniska, parasti nesāpīga vienas puses palielināšanās, smaguma sajūta un grūtības sataustīt pašu sēklinieku. Straujš pieaugums, sāpes, drudzis vai ādas apsārtums nav tipiski hidrocēlei un prasa steidzamu ārsta apskati.

Būtiski: jauna, neizskaidrojama hidrocēle pieaugušam vīrietim vienmēr jāizmeklē ar ultraskaņu, jo šķidrums var maskēt sēklinieka audzēju. Tas ir iemesls, kāpēc urologi nekad neaprobežojas ar vienu apskati.

Normālā uzbūvē tunica vaginalis apņem sēklinieku no priekšpuses, un aizmugurējā daļa paliek brīva, kur sēklinieks ar saistaudiem ir piestiprināts pie maisiņa sienas. Daļai vīriešu apvalks piestiprinās neparasti augstu un apņem sēklinieku kopā ar piedēkli gandrīz pilnībā, atstājot to brīvi karājamies serozajā telpā.

Šo variantu latviešu literatūrā apraksta kā zvana mēles tipa piestiprināšanos, un tā ir galvenā anatomiskā priekšnosacījuma vērpei, kas notiek apvalka iekšpusē. Šādā situācijā sēklinieks var pagriezties ap sēklas saitīti, pārtraucot asins plūsmu.

Sēklinieka vērpe ir viena no īstajām urologa neatliekamajām situācijām. Ja rodas pēkšņas, stipras sāpes vienā sēkliniekā, īpaši naktī vai pēc fiziskas slodzes, ar sliktu dūšu un sēklinieka pacelšanos augstāk nekā parasti, jāzvana neatliekamā medicīniskā palīdzība. Laiks šeit tieši nosaka, vai sēklinieku izdosies saglabāt.

Izmeklēšana sākas ar apskati un palpāciju stāvus un guļus, jo daļa veidojumu mainās, mainot ķermeņa stāvokli. Vēsturiskā caurspīdināšanas metode ar gaismas avotu joprojām noder ambulatori: dzidrs šķidrums gaismu laiž cauri, savukārt blīvs veidojums vai asinis to neļauj.

Izšķirošā metode tomēr ir sēklinieku maisiņa ultraskaņa ar augstas frekvences devēju. Tā parāda šķidruma daudzumu, tā dzidrumu, starpsienu esamību, sēklinieka struktūru un piedēkli. Krāsu doplerogrāfija rāda asins plūsmu, un tieši tās trūkums ir galvenā vērpes pazīme.

1. Ģimenes ārsts vai urologs veic apskati un palpāciju, salīdzinot abas puses.
2. Novērtē, vai virs veidojuma var sataustīt normālu sēklas saitīti, kas palīdz nošķirt trūci.
3. Veic caurspīdināšanu kā ātru orientējošu testu.
4. Nosūta uz sēklinieku maisiņa ultraskaņu ar krāsu doplerogrāfiju.
5. Ja ir aizdomas par audzēju, papildus nosaka asins audzēja marķierus un turpina izmeklēšanu urologa uzraudzībā.

Sēklinieku maisiņa palielināšanās nav diagnoze, bet simptoms, un iemesli ir ļoti dažādi. Cirkšņa trūce atšķiras ar to, ka veidojums turpinās uz augšu cirkšņa kanālā un virs tā nevar sataustīt brīvu sēklas saitīti; bieži tas mainās, klepojot vai sasprindzinoties.

Varikocēle ir sēklas saitītes vēnu paplašinājums, biežāk kreisajā pusē; taustot tā atgādina tārpu pinumu un stāvus kļūst izteiktāka. Piedēkļa cista un spermatocēle ir norobežoti šķidruma veidojumi virs vai aiz sēklinieka, nevis ap to.

Visbīstamākais, ko nedrīkst palaist garām, ir sēklinieka audzējs. To parasti sataustā kā cietu, nesāpīgu mezglu pašā sēkliniekā, nevis kā vienmērīgu šķidru pietūkumu. Jebkurš jauns, ciets veidojums sēkliniekā ir iemesls apmeklēt urologu tuvākajās dienās, negaidot, vai tas pāries.

• Hidrocēle: vienmērīgs, caurspīdīgs pietūkums ap sēklinieku.
• Cirkšņa trūce: veidojums turpinās cirkšņa kanālā, var mainīt izmēru.
• Varikocēle: mīksts vēnu pinums, izteiktāks stāvus un sasprindzinoties.
• Spermatocēle: norobežota cista pie piedēkļa galvas.
• Audzējs: ciets, nesāpīgs mezgls pašā sēklinieka audā.

Tā kā tunica vaginalis ir mezotēliju klāta serozā membrāna, tajā var attīstīties tieši tās pašas slimības, kas citās serozajās membrānās. Tas nozīmē, ka šeit, kaut arī ļoti reti, sastopama mezotelioma, tāpat kā pleirā. Praksē tā parasti izpaužas kā hidrocēle, kas atjaunojas pēc ārstēšanas vai kurā ultraskaņā redzami cietie veidojumi sienā.

Šis novērojums ir laba ilustrācija vispārējam anatomijas principam: audu izcelsme nosaka to slimību loku, kas konkrētā vietā iespējamas. Sēklinieku maisiņš atrodas ārpus ķermeņa dobumiem, bet viens tā slānis pēc cilmes joprojām ir vēderplēve, un tas paliek spēkā visu mūžu.

Praktiskā atziņa vienkārša: hidrocēle, kas pēc iztukšošanas ātri atkārtojas, nekad nav uzskatāma par tīri kosmētisku problēmu. Tā ir situācija, kurā urologs meklē cēloni, nevis tikai atkārto procedūru.