Augšstilba kvadrātmuskulis (quadratus femoris)

Muskulis sākas no sēžas kaula paugura (tuber ischiadicum) ārējās malas. Tas pats paugurs ir arī augšstilba aizmugurējās muskuļu grupas sākuma vieta, tāpēc šajā apvidū vairāku struktūru sāpes viegli sajaukt.

Šķiedras iet sāniski un nedaudz uz augšu, šķērsojot gūžas locītavas aizmuguri, un piestiprinās pie augšstilba kaula (femur) aizmugurējās virsmas gar vertikālu izcilni, ko sauc par kvadrātveida pauguru (tuberculum quadratum) uz starpgrozītāju šķautnes.

No augšas muskulis robežojas ar apakšējo dvīņmuskuli (gemellus inferior) un ārējo aizslēgmuskuli (obturator externus), no apakšas ar lielo pievilcējmuskuli (adductor magnus). Virspusē to sedz lielais sēžas muskulis (gluteus maximus), un starp abiem atrodas taukaudu slānis.

Muskuli inervē atsevišķs zars no krustu nervu pinuma, kas iet pa muskuļa dziļo virsmu. Asinsapgādē piedalās augšstilba mediālā apliecošā artērija, kas šajā apvidū ir īpaši svarīga, jo tieši tās zari baro augšstilba kaula galvu. Gūžas operācijās un lūzumu gadījumā šī artērija ir viena no struktūrām, ko cenšas saudzēt.

Muskuļa galvenā darbība ir augšstilba pagriešana uz āru gūžas locītavā, tas ir, kustība, kurā pēdas purngals pavēršas uz sāniem. Tā kā šķiedras iet gandrīz horizontāli, to vilkšanas virziens ir gandrīz ideāls šādai rotācijai, un muskulis strādā efektīvi visā gūžas kustību apjomā, atšķirībā no bumbierveida muskuļa, kura darbība mainās atkarībā no gūžas saliekuma pakāpes.

Otrs uzdevums ir palīdzēt pievilkt kāju pie ķermeņa viduslīnijas, jo muskulis atrodas tieši virs pievilcēju grupas un daļēji darbojas kopā ar to.

Trešais un funkcionāli, iespējams, svarīgākais uzdevums ir stabilizēšana. Saraujoties visai dziļajai rotatoru grupai, augšstilba kaula galva tiek piespiesta gūžas ieliekumam (acetabulum). Tas notiek nepārtraukti staigāšanas laikā un ir īpaši svarīgi brīdī, kad visa ķermeņa svars balstās uz vienas kājas.

• Ārējā rotācija: pagriež augšstilbu tā, lai celis un pēda pavērstos uz āru.
• Palīdzība pievilkšanā: darbojas kopā ar augšstilba pievilcējmuskuļiem.
• Gūžas locītavas stabilizēšana: piespiež kaula galvu ieliekumam kustību laikā.
• Iegurņa vadība: balstoties uz vienas kājas, palīdz noturēt iegurni pret pagriešanos.
• Propriocepcija: bagātīgi apgādāts ar receptoriem, kas smadzenēm ziņo par locītavas stāvokli.

Quadratus femoris ir jāskata kopā ar pārējiem šīs grupas muskuļiem, jo tie strādā kā vienota kārta. Atšķirības ir novietojumā, formā un inervācijā, un tieši tās nosaka, kurš muskulis konkrētā situācijā tiek skarts.

Lai saprastu muskuļa nozīmi, to vērts izsekot soļa ciklā. Tā darbība nav atsevišķa kustība, bet īss ieslēgums noteiktā soļa brīdī.

1. Papēdis pieskaras zemei, un gūžas locītava sāk uzņemt ķermeņa svaru.
2. Dziļie rotatori saraujas un piespiež augšstilba kaula galvu gūžas ieliekumam, novēršot tās nobīdi.
3. Ķermenis pārvietojas pāri balsta kājai, un iegurnis mēdz pagriezties uz priekšu pretējā pusē.
4. Quadratus femoris kopā ar pārējo grupu bremzē šo pagriešanos, darbojoties ne tik daudz kā kustinātājs, cik kā bremze.
5. Pēdas atgrūdiena fāzē muskulis palīdz noturēt kāju pareizā rotācijas stāvoklī.
6. Kājai atraujoties no zemes, muskulis atslābst, un slodzi pārņem pretējā puse.

Starp sēžas kaula pauguru un augšstilba kaula mazo grozītāju (trochanter minor) atrodas telpa, caur kuru iet tieši quadratus femoris. Dažiem cilvēkiem šī telpa ir šaurāka, un to var padarīt vēl šaurāku iegurņa formas īpatnības, iepriekšēja gūžas operācija, augšstilba kaula lūzuma sadzīšana nepareizā stāvoklī vai izmainīts soļa veids.

Šaurā telpā muskulis tiek atkārtoti saspiests, īpaši tad, kad kāja tiek atvirzīta atpakaļ un pagriezta uz āru, tas ir, soļa beigu fāzē un ejot lielos soļos. Magnētiskās rezonanses attēlos tad redzams muskuļa pietūkums un vēlāk taukaudu izmaiņas.

Klīniski tas izpaužas kā dziļa, grūti norādāma sāpe sēžamvietā, kas bieži izstaro uz augšstilba aizmuguri un pastiprinās, ejot ar lieliem soļiem vai ilgi sēžot uz cietas virsmas. Tā kā sēžas nervs iet tieši pār šo muskuli, sāpes bieži tiek uzskatītas par išiasu vai bumbierveida muskuļa sindromu.

Praktiskā atziņa ir tāda, ka sēžamvietas sāpes, kas nepāriet ar mugurai paredzētu ārstēšanu un kurām mugurkaula izmeklējumos nav atbilstošas atrades, ir iemesls apsvērt tieši gūžas dziļo struktūru izmeklēšanu. Ar šo jautājumu nodarbojas traumatologs ortopēds, kas specializējies gūžas patoloģijā.

Muskuli var traumēt spēcīgā, negaidītā kustībā, piemēram, sportā ar strauju virziena maiņu. Plīsumi šajā vietā ir salīdzinoši reti un grūti nošķirami no augšstilba aizmugurējo muskuļu sākuma bojājumiem, jo abu sākuma vietas ir blakus.

Ilgstoša sēdēšana uz cietas virsmas, velosipēda sedliņi un asimetriska slodze var izraisīt vietēju pārslodzes sāpīgumu. Šādos gadījumos sāpes parasti mazinās, mainot slodzes veidu un uzsākot mērķtiecīgus vingrinājumus fizioterapeita vadībā.

Atsevišķi jāmin sēžas nerva saspiešana dziļajā sēžas telpā, ko apvieno ar terminu dziļās sēžas sindroms. Tajā iekļauj gan bumbierveida muskuļa, gan citu dziļo muskuļu izraisītu kairinājumu.

Pie ārsta jāvēršas, ja sēžamvietas vai gūžas sāpes turpinās ilgāk par dažām nedēļām, ja tās traucē gulēt, ja parādās kājas vājums, nejutīgums vai ja sāpes sākušās pēc krituma. Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja pēc traumas kāju nav iespējams noslogot vai ja tā ir pagriezusies neparastā stāvoklī.

Muskuli nevar sataustīt tieši, jo to sedz biezs lielā sēžas muskuļa slānis. Tāpēc klīniskā izmeklēšana balstās uz kustību testiem, kuros ārsts pagriež gūžu iekšpusē un uz āru, gan iztaisnotā, gan saliektā stāvoklī, un salīdzina sāpīgumu un kustību apjomu abās pusēs.

Attēldiagnostikā izšķirošā ir magnētiskā rezonanse, jo tā parāda gan pašu muskuli, gan tā tūsku, gan telpas platumu starp kauliem. Rentgenogramma pašu muskuli neparāda, bet ļauj novērtēt gūžas locītavas stāvokli un kaulu attiecības. Ultrasonogrāfijas iespējas ierobežo lielais dziļums.

Diagnostikā dažkārt izmanto arī vietēju pretsāpju līdzekļa ievadīšanu attēlvadības kontrolē: ja sāpes uz laiku izzūd, tas apstiprina, ka to avots ir tieši šajā apvidū.

• Klīniskā apskate: gūžas rotācijas apjoms un sāpīgums salīdzinājumā ar otru pusi.
• Gaitas novērtēšana: soļa garums un pēdas rotācijas stāvoklis.
• Magnētiskā rezonanse: galvenā metode muskuļa un kaulu telpas novērtēšanai.
• Rentgenogramma: novērtē gūžas locītavu un izslēdz kaula pārmaiņas.
• Diagnostiska vietēja injekcija: palīdz apstiprināt sāpju avotu.

Biežākā neskaidrība rodas ar bumbierveida muskuli. Abi pieder vienai grupai, abi var radīt dziļas sēžas sāpes un abi atrodas sēžas nerva tuvumā. Atšķirība ir augstumā: bumbierveida muskulis atrodas krustu kaula līmenī, bet kvadrātmuskulis daudz zemāk, sēžas kaula paugura līmenī. Attiecīgi atšķiras arī sāpju vieta.

Otra bieža kļūda ir jaukt šo muskuli ar augšstilba aizmugurējo muskuļu sākuma bojājumu. Abi sākas sēžas kaula pauguram, bet augšstilba aizmugurējo muskuļu bojājumā sāpes pastiprinās, izstiepjot kāju ar iztaisnotu celi, piemēram, noliecoties uz priekšu, savukārt kvadrātmuskuļa sāpes vairāk saistītas ar gūžas pagriešanu uz āru.

Trešā kļūda ir nosaukuma dēļ: quadratus femoris un quadriceps femoris latīniski skan līdzīgi, bet tie ir pilnīgi atšķirīgi muskuļi. Četrgalvu muskulis atrodas augšstilba priekšpusē un iztaisno celi, savukārt kvadrātmuskulis ir mazs muskulis gūžas aizmugurē. Ceļa locītavu tas neietekmē nekādā veidā.