Kas ir daudzslāņu kubveida epitēlijs?

Griezumā daudzslāņu kubveida epitēlijs izskatās kā divas kārtas gandrīz kvadrātveida šūnu, kas guļ uz bazālās membrānas (membrana basalis). Apakšējā kārta ir piestiprināta pie membrānas ar hemidesmosomām, augšējā kārta saskaras ar kanāla lūmenu. Kodoli abās kārtās ir apaļi un izvietoti aptuveni šūnas centrā, un tieši tas ir viens no galvenajiem atpazīšanas atslēgas punktiem.

Šūnas savā starpā saista starpšūnu savienojumu komplekss, kurā ietilpst blīvie savienojumi, sasaistes savienojumi un desmosomas. Šis komplekss padara sienu necaurlaidīgu tādā mērā, ka kanāla saturs nevar brīvi izplūst apkārtējos audos.

Standarta hematoksilīna un eozīna krāsojums parasti ir pietiekams, lai slāņu skaitu saskaitītu. Ja jāpierāda, ka audi tiešām ir epitēlija, nevis, piemēram, audzēja izcelsmes bindaudi, patologs izmanto imūnhistoķīmiju un nosaka citokeratīnus.

Vietu saraksts ir īss, un tieši tāpēc to ir vērts iegaumēt kopumā. Kopīgais visām vietām ir tas, ka runa ir par izvadceļu, nevis par orgāna funkcionālo daļu.

• Sviedru dziedzeru izvadkanāli (ductus sudoriferi) ādā.
• Lielo siekalu dziedzeru izvadkanālu daļas.
• Aizkuņģa dziedzera lielāko izvadkanālu posmi.
• Vīrieša urīnizvadkanāla (urethra masculina) atsevišķi posmi, kur tas pāriet no viena epitēlija veida citā.
• Dažu piena dziedzera kanālu posmi.

Pirmā funkcija ir vienkārša: divslāņu siena ir izturīgāka par vienslāņa sienu, un tā labāk notur kanāla formu, kad spiediens tajā mainās. Kanālos, kur sekrēts tiek izstumts pa porcijām, tas ir būtiski.

Otrā funkcija ir interesantāka. Kanāla epitēlijs nav pasīva caurule. Sviedru dziedzera kanālā šūnas aktīvi atsūc atpakaļ nātrija un hlorīda jonus no sekrēta, kamēr tas virzās uz ādas virsmu. Tāpēc no dziedzera dziļuma izdalītais, gandrīz asins plazmai līdzīgais šķidrums uz ādas nonāk daudz mazāk sāļš, un organisms svīstot zaudē mazāk sāls, nekā zaudētu bez šīs atsūkšanas.

Hlorīda atpakaļsūkšanu kanālā nodrošina hlorīda kanāls, ko sauc par CFTR. Ja šis olbaltums iedzimtas mutācijas dēļ nedarbojas, hlorīdu atsūkt nevar, un sviedri kļūst netipiski sāļi. Tieši uz šī principa balstās sviedru hlorīdu tests, kas joprojām ir viena no galvenajām cistiskās fibrozes diagnostikas metodēm.

Lai daudzslāņu kubveida epitēliju atpazītu, to ir jāspēj nošķirt no kaimiņiem klasifikācijā. Šī tabula sakārto biežāk jaucamos veidus pēc tiem trim pazīmēm, kuras mikroskopā tiešām ir redzamas.

Ādas piedēkļi, tostarp sviedru dziedzeri ar to kanāliem, attīstās no ektodermas, bet siekalu un aizkuņģa dziedzeru kanāli no endodermas. Neatkarīgi no izcelsmes kanālu veidošanās princips ir līdzīgs: no sākotnējā epitēlija ieaugums bindaudos izstiepjas, atzarojas un pēc tam tajā izveidojas lūmens.

Ekrīnie sviedru dziedzeri jaundzimušajam jau ir izveidojušies, bet pilnībā funkcionāli tie kļūst pakāpeniski pirmajos dzīves gados, tāpēc mazi bērni siltumu panes sliktāk nekā pieaugušie. Apokrīnie dziedzeri padusēs un cirkšņos aktivējas tikai pubertātē hormonu ietekmē.

Ar gadiem dziedzeru skaits un darbības intensitāte mazinās, un āda kļūst sausāka. Kanālu epitēlijs pats par sevi saglabā spēju atjaunoties, jo bazālais slānis satur šūnas, kas turpina dalīties. Tieši šī atjaunošanās spēja ir iemesls, kāpēc virspusēji ādas bojājumi, kas neskar dziedzerus dziļāk, dzīst bez rētas.

Pašam epitēlija veidam atsevišķas slimības nav. Tomēr kanāli, ko tas izklāj, slimo bieži, un daļa slimību izriet tieši no kanāla uzbūves.

Ar dziedzeru kanālu slimībām nodarbojas dažādi speciālisti atkarībā no lokalizācijas: ādas dziedzeru problēmas risina dermatologs, siekalu dziedzeru problēmas otorinolaringologs vai sejas žokļu ķirurgs, aizkuņģa dziedzera kanālu problēmas gastroenterologs. Audu galīgo vērtējumu vienmēr dod patologs.

• Kanāla nosprostošanās ar sabiezētu sekrētu vai konkrementu, kas rada dziedzera pietūkumu un sāpes, īpaši ēšanas laikā siekalu dziedzeros.
• Sviedru dziedzeru kanālu aizsprostojums karstumā, kas rada dzeloņaino karstuma izsitumu.
• Hroniska kanālu iekaisuma izraisīta epitēlija pārveidošanās citā veidā jeb metaplāzija.
• Labdabīgi un ļaundabīgi siekalu dziedzeru audzēji, kuru daļa aug tieši no kanālu epitēlija.
• Cistiskā fibroze, kurā traucēta hlorīda un ūdens pārnese kanālu epitēlijā un sekrēts kļūst pārāk biezs.

Epitēliju pašu par sevi neviena attēldiagnostikas metode neparāda: tā slāņi ir pārāk plāni. Izmeklē kanālu un dziedzeri kā veselumu, un audu līmenī atbildi dod tikai mikroskops.

1. Klīniska apskate un dziedzera apvidus palpācija, vērtējot pietūkumu, sāpīgumu un sekrēta izdalīšanos.
2. Ultrasonogrāfija kā pirmā attēldiagnostikas metode siekalu dziedzeriem un virspusējiem veidojumiem.
3. Magnētiskās rezonanses vai datortomogrāfijas izmeklējums dziļākiem dziedzeriem un kanālu sistēmas novērtēšanai.
4. Materiāla iegūšana ar smalkās adatas aspirāciju vai biopsiju, ja ir aizdomas par audzēju.
5. Histoloģiska izmeklēšana ar standarta krāsojumu un, ja nepieciešams, imūnhistoķīmiju, lai noteiktu šūnu izcelsmi.
6. Sviedru hlorīdu tests, ja klīniskā aina liek domāt par cistisko fibrozi.

Visbiežākā kļūda mikroskopā ir pseidodaudzslāņu epitēlija noturēšana par īsti daudzslāņu. Pseidodaudzslāņu epitēlijā visas šūnas sniedzas līdz bazālajai membrānai, bet kodoli atrodas dažādā augstumā, tāpēc rodas vairāku slāņu iespaids. Atšķirību nosaka pēc tā, vai virsējās šūnas tiešām atrodas uz citu šūnu, nevis uz membrānas.

Otra biežā kļūda ir pārejas epitēlija sajaukšana ar kubveida. Pārejas epitēlijā virsējās šūnas maina formu atkarībā no orgāna piepildījuma: tukšā urīnpūslī tās ir apaļas un izliektas, pilnā izstieptas un plakanas. Tāpēc urīnpūšļa paraugs, kas fiksēts izstieptā stāvoklī, var maldināt.

Nianse, ko mācību grāmatu kopsavilkumi bieži pasniedz pārāk pārliecinoši: olnīcas folikulu šūnas un sēklinieku kanāliņu šūnas dažās rokasgrāmatās uzskaitītas kā daudzslāņu kubveida epitēlija piemēri, taču to piederība šai kategorijai ir apšaubāma. Folikulu granulozes šūnas un sēklinieku kanāliņu Sertoli šūnas ir specializētas šūnas ar savu attīstības izcelsmi un funkciju, un mūsdienu histoloģijā tās parasti apraksta atsevišķi, nevis kā klasisku segepitēliju. Ja mācību procesā šie piemēri ir minēti, ir vērts zināt, ka tie ir vienkāršojums.