Daudzkārtainais jeb stratificētais epitēlijs

Pašā apakšā atrodas bazālais slānis, kas ar hemidesmosomām piestiprināts pie bazālās membrānas. Tikai šīs šūnas ir tiešā saskarē ar membrānu, un tieši tās dalās. Virs tām seko vidējie slāņi, kuros šūnas savā starpā saistītas ar daudzām desmosomām un kuros uzkrājas starpšķiedru keratīna pavedieni.

Tuvojoties virspusei, šūnas kļūst arvien plakanākas un vairs nedalās. Ādā tās beigās zaudē kodolu un pārvēršas par saragojušām zvīņām, kas veido ūdeni atgrūdošu barjeru. Mitrajās virsmās, piemēram, mutē un barības vadā, virsējās šūnas kodolu saglabā, un slānis paliek nesaragojis.

Bazālā membrāna nav pašu epitēlija šūnu izdomājums vien: to kopīgi veido epitēlijs un zem tā esošie saistaudi. Tā kalpo kā stiprinājums, kā filtrs un kā robeža, kuras pārraušana audzēja gadījumā atdala vietēju procesu no invazīva.

• Bazālais slānis: cilmes šūnas, dalīšanās, stiprinājums pie bazālās membrānas.
• Vidējie slāņi: desmosomu tīkls, keratīna pavedienu uzkrāšanās, nobriešana.
• Virsējais slānis: plakanas šūnas, kas nolobās un tiek nemitīgi aizstātas.
• Zem bazālās membrānas: saistaudi ar asinsvadiem, no kuriem difūzijas ceļā nāk barība.

Daudzkārtainais plakanšūnu epitēlijs ir visizplatītākais. Tā saragojošais variants veido ādas virskārtu jeb epidermu, nesaragojošais klāj mutes dobumu, rīkli, barības vadu, maksts sienu, radzenes priekšējo virsmu un taisnās zarnas gala daļu.

Daudzkārtainais kubveida un daudzkārtainais cilindriskais epitēlijs ir reti. Tos atrod galvenokārt lielāku dziedzeru izvadkanālu sieniņās, daļā vīriešu urīnizvadkanāla un atsevišķās acs konjunktīvas vietās. Šo veidu galvenais uzdevums ir izklāt un aizsargāt kanālu, nevis uzsūkt.

Īpašs paveids ir pārejas epitēlijs jeb uroteliji, kas izklāj nieru bļodiņas, urīnvadus, urīnpūsli un urīnizvadkanāla sākumu. Tā virsējās šūnas ir lielas un sedz vairākas apakšējās, tāpēc tās sauc par lietussargšūnām. Pildoties urīnpūslim, slānis mainās no augsta un daudzslāņaina uz plānu un izstieptu, nezaudējot hermētiskumu.

Galvenais mehānisms ir nepārtraukta maiņa. Bazālā slāņa cilmes šūna dalās, viena no meitšūnām paliek rezervē, otra sāk ceļu uz virspusi. Ceļā tā ražo arvien vairāk keratīna, veido arvien vairāk savienojumu ar kaimiņiem un galu galā tiek nomesta. Tādā veidā virsma, kas tiek bojāta katru dienu, nekad nepaliek neaizsargāta.

Otrs mehānisms ir mehāniskā saķere. Desmosomas darbojas kā kniedes, kas caur šūnu iekšējo keratīna skeletu pārnes slodzi no vienas šūnas uz nākamo, tā ka slānis izturas kā vienots audums, nevis kā atsevišķu šūnu kaudze. Hemidesmosomas piesien visu šo audumu pie pamatnes.

Trešais mehānisms ir barjera. Saragojušajā variantā papildus šūnām darbojas arī starpšūnu lipīdi, kas neļauj ūdenim iztvaikot. Urotelijā barjeru veido īpašas olbaltumvielu plāksnes lietussargšūnu membrānā, kuras neļauj urīna sastāvdaļām iesūkties sienā.

1. Cilmes šūna bazālajā slānī dalās.
2. Meitšūna atdalās no bazālās membrānas un sāk virzīties uz augšu.
3. Šūna nobriest: uzkrāj keratīnu, kļūst plakanāka, veido vairāk savienojumu.
4. Virsējā slānī šūna zaudē organellas vai saglabā kodolu, atkarībā no epitēlija tipa.
5. Šūna nolobās un tiek aizstāta ar nākamo no apakšas.

Āda veidojas no ārējā dīgļlapas slāņa jeb ektodermas. Sākumā tas ir viens šūnu slānis, virs kura īslaicīgi atrodas pagaidu pārklājums, un tikai vēlāk augļa attīstībā epitēlijs kļūst daudzkārtains un sāk saragot. Barības vada epitēlijs augļa attīstībā mainās no cilindriska uz daudzkārtainu plakanšūnu, un šīs pārejas robeža vēlāk ir klīniski nozīmīga vieta.

Ar gadiem epitēlijs kļūst plānāks, dalīšanās palēninās un brūču dzīšana prasa vairāk laika. Ādā mazinās arī bazālās membrānas viļņotība, tāpēc slāņi vieglāk atdalās un veidojas plīsumi un asinsizplūdumi.

Hormonu ietekme ir īpaši redzama maksts epitēlijā. Estrogēnu līmenim krītoties pēc menopauzes, slānis kļūst plānāks un sausāks, kas izskaidro tipiskās sūdzības šajā periodā. Tas pats hormonālais mehānisms nosaka, kāpēc citoloģiskā uztriepe dažādos dzīves posmos izskatās atšķirīgi.

Pirmā tipiskā problēma ir metaplāzija, tas ir, viena nobrieduša epitēlija tipa nomaiņa ar citu, reaģējot uz ilgstošu kairinājumu. Smēķēšana bronhos skropstaino epitēliju var aizstāt ar daudzkārtainu plakanšūnu epitēliju, bet barības vada apakšdaļā ilgstošs skābes atvilnis var izraisīt pretējo maiņu, kad plakanšūnu epitēliju nomaina cilindrisks, zarnām līdzīgs epitēlijs.

Otra problēma ir dalīšanās regulācijas traucējumi. Psoriāzē epitēlija atjaunošanās notiek daudz ātrāk, nekā vajadzētu, un veidojas raksturīgās zvīņas. Displāzija nozīmē, ka šūnas nobriest nepareizi, un tā ir priekšstadija plakanšūnu vēzim, kurš var attīstīties mutē, barības vadā, dzemdes kaklā vai ādā. Urotelija ļaundabīgie audzēji ir biežākie urīnpūšļa audzēji.

Trešā grupa ir šūnu savienojumu slimības. Pūšļu slimībās organisma antivielas vēršas pret desmosomu olbaltumvielām, un slāņi cits no cita atdalās, veidojot pūšļus. Iedzimtās bullozās epidermolīzes gadījumā bojāti ir stiprinājuma vai keratīna proteīni, un āda plīst jau no neliela mehāniska kairinājuma.

Ar šīm problēmām nodarbojas dažādi speciālisti atkarībā no lokalizācijas: dermatologs, gastroenterologs, ginekologs, urologs, otorinolaringologs, bet diagnozi pēc audu parauga vienmēr uzstāda patologs. Nedzīstoša čūla, mainījies dzimumzīmes izskats, balts plankums mutē, kas nepāriet, rīšanas traucējumi vai asinis urīnā ir pazīmes, ar kurām jādodas pie ārsta bez gaidīšanas.

• Metaplāzija ilgstoša kairinājuma dēļ.
• Displāzija kā audzēja priekšstadija.
• Plakanšūnu un urotelija karcinoma.
• Psoriāze un citas pastiprinātas atjaunošanās slimības.
• Autoimūnas pūšļu slimības ar desmosomu bojājumu.
• Iedzimtas stiprinājuma olbaltumvielu slimības.

Galvenā metode ir audu parauga izmeklēšana mikroskopā. Materiālu iegūst ar biopsiju endoskopijas, kolposkopijas vai ādas procedūras laikā, pēc tam to iestrādā parafīnā, sagriež plānās šķēlēs un iekrāso. Patologs vērtē slāņu skaitu, nobriešanas kārtību, kodolu izskatu un to, vai bazālā membrāna ir nepārtraukta.

Vieglāka un plašāk lietota metode ir citoloģija, kurā izmeklē nolobījušās virsējās šūnas. Tieši uz to balstās dzemdes kakla uztriepes skrīnings un urīna citoloģija. Šī metode labi atrod izmainītas šūnas, bet neparāda, cik dziļi process ir ieaudzis.

Papildus izmanto imūnhistoķīmiju, kas ar antivielām iekrāso konkrētas olbaltumvielas un ļauj atšķirt epitēlija izcelsmes audzēju no cita, kā arī dermatoskopiju, endoskopiju ar palielinājumu un konfokālo mikroskopiju, kas ļauj skatīt slāni dzīvā audā.

Visbiežākā sajaukšana ir ar viltus daudzkārtaino jeb pseidostratificēto epitēliju, kas izklāj elpceļus. Tur visas šūnas ir piestiprinātas pie bazālās membrānas, bet to kodoli atrodas dažādos augstumos, tāpēc mikroskopā rodas vairāku slāņu iespaids. Pārbaudes kritērijs ir vienkāršs: ja visas šūnas sniedzas līdz bazālajai membrānai, slānis ir viens.

Otrs jauktais pāris ir pārejas epitēlijs un daudzkārtainais plakanšūnu epitēlijs. Izstieptā urīnpūslī uroteliji izskatās plakans un līdzīgs plakanšūnu epitēlijam, bet tam nav saragošanas un ir raksturīgās lielās virsējās šūnas.

Trešā tipiskā kļūda ir domāt, ka „stratificēts" automātiski nozīmē „biezs un saragojis". Mutē un barības vadā slānis ir daudzkārtains, bet nesaragojis un mitrs, un tieši tāpēc tas ir jutīgāks pret karstumu un ķīmiskiem kairinātājiem nekā āda.

Nosaukums „pārejas epitēlijs" ir vēsturiska kļūda, kas iegājusies. Pētnieki sākotnēji domāja, ka tas ir pārejas veids starp plakanšūnu un cilindrisko epitēliju. Patiesībā tas ir pilnīgi patstāvīgs, augsti specializēts audu veids ar savām unikālām olbaltumvielu plāksnēm virsējo šūnu membrānā, un mūsdienu literatūrā to arvien biežāk sauc vienkārši par urotēliju. Vārds „pārejas" tomēr labi apraksta citu lietu, proti, tā spēju pāriet no viena izskata otrā atkarībā no urīnpūšļa pildījuma.

Otra doma attiecas uz epitēlija robežām. Vietas, kur viens epitēlija tips saduras ar otru, piemēram, dzemdes kakla plakanšūnu un cilindriskā epitēlija robeža vai barības vada un kuņģa robeža, ir statistiski neproporcionāli biežas audzēju izcelsmes vietas. Iemesls ir tas, ka tieši tur notiek pastāvīga šūnu tipu pārkārtošanās, un jo vairāk dalīšanās un pārprogrammēšanās, jo lielāka kļūdas varbūtība. Šī iemesla dēļ skrīninga metodes ir veidotas tā, lai materiālu ņemtu tieši no šīm robežzonām.