Kas ir lāpstiņa?

Lāpstiņai izšķir trīs malas un trīs stūrus. Augšējā mala (margo superior) ir īsākā un plānākā, un tajā atrodas lāpstiņas iegriezums (incisura scapulae), pa kuru iet pārlāpstiņas nervs. Mediālā jeb mugurkaula mala (margo medialis) vērsta pret mugurkaulu, un tieši tā izceļas, ja lāpstiņa atlec no krūškurvja. Sānu mala (margo lateralis) ir biezākā, jo pa to iet slodzes līnija uz pleca locītavu.

Stūri ir augšējais (angulus superior), apakšējais (angulus inferior) un sānu stūris (angulus lateralis). Apakšējais stūris ir ērts orientieris izmeklēšanā: mierīgi stāvot tas parasti atrodas aptuveni septītās ribas līmenī, un tā novietojuma salīdzināšana abās pusēs ātri parāda asimetriju.

Priekšējā virsma, kas vērsta pret ribām, ir ieliekta un to sauc par zemlāpstiņas bedri (fossa subscapularis). Aizmugurējo virsmu šķērso lāpstiņas mugura (spina scapulae), kas to sadala augšējā (fossa supraspinata) un apakšējā bedrē (fossa infraspinata).

Lāpstiņas mugura sānos pāriet plecgalā (acromion), platā izcilnī, kas veido pleca jumtu un savienojas ar atslēgas kaulu plecgala un atslēgas kaula locītavā (articulatio acromioclavicularis). Tieši šī locītava cieš, krītot uz pleca.

Uz priekšu no lāpstiņas augšējās malas izvirzās āķveida izaugums (processus coracoideus). Pie tā piestiprinās divgalvu pleca muskuļa īsā galva, korakobrahiālais muskulis un mazais krūšu muskulis, kā arī vairākas saites. Ķirurģijā to izmanto kā kaula transplantāta avotu pleca nestabilitātes operācijās.

Sānu stūrī atrodas sekla bļodiņa (cavitas glenoidalis), pret kuru balstās augšdelma kaula galva. Bļodiņa ir ievērojami mazāka par galvu, un to padziļina skrimšļains apmalis (labrum glenoidale). Tieši šis nesamērs dod plecam lielāko kustību apjomu organismā un vienlaikus padara to par visnestabilāko locītavu.

Pie lāpstiņas piestiprinās daudz muskuļu, un tos ērti dalīt divās grupās: vieni kustina pašu lāpstiņu, otri no lāpstiņas kustina roku. Šī dalījuma izpratne ir pleca rehabilitācijas pamatā.

Rotatoru manšeti veido četri muskuļi, kas visi sākas uz lāpstiņas un aptver augšdelma kaula galvu, to centrējot bļodiņā. Tie nav galvenie spēka muskuļi, bet gan stabilizatori, un tieši to cīpslas visbiežāk plīst vidējā un vecākā vecumā.

Rokas pacelšana nav tikai pleca locītavas kustība. Aptuveni pirmajā trešdaļā kustības lāpstiņa vēl stāv mierā, pēc tam tā sāk griezties uz āru, plecgalu ceļot augšup un apakšējo stūri virzot uz sāniem. Šo kopdarbību sauc par lāpstiņas un augšdelma ritmu, un tradicionāli to apraksta kā aptuveni divas daļas pleca locītavas kustības uz vienu daļu lāpstiņas kustības, taču attiecība cilvēkiem atšķiras un mainās atkarībā no slodzes.

Šo griešanos veic muskuļu pāris: trapecveida muskuļa augšējā un apakšējā daļa kopā ar priekšējo zobaino muskuli. Ja kaut viens no tiem atpaliek, plecgals nepagriežas un rodas cīpslu saspiešana zem pleca jumta.

1. Sākuma fāzē roku paceļ galvenokārt pleca locītava, lāpstiņa vēl stabilizējas.
2. Priekšējais zobainais muskulis pievelk lāpstiņu pie krūškurvja un virza to uz priekšu.
3. Trapecveida muskuļa augšējā un apakšējā daļa griež lāpstiņu, ceļot bļodiņu uz augšu.
4. Atslēgas kauls paceļas un griežas ap savu asi, ļaujot lāpstiņai sekot.
5. Augšdelma kauls papildus pagriežas uz āru, lai lielais paugurs nesadurtos ar plecgalu.

Lāpstiņa attīstās no vairākiem pārkaulošanās centriem, kas parādās dažādā laikā: ķermenis sāk pārkauloties jau augļa periodā, bet plecgals, āķveida izaugums, bļodiņas mala un apakšējais stūris pievienojas bērnībā un pusaudža gados. Pilnīga saplūšana notiek jaunībā, tāpēc bērnu rentgenogrammās augšanas līnijas var atgādināt lūzumu.

Ja plecgala pārkaulošanās centrs nesaaug, veidojas atsevišķs kauliņš, ko sauc par os acromiale. Tas ir samērā bieži sastopams variants, kas pats par sevi bieži neko netraucē, bet dažiem cilvēkiem saistās ar pleca sāpēm un cīpslu saspiešanu.

Ar gadiem mainās nevis pats kauls, bet ap to esošie audi: samazinās muskuļu masa, cīpslas kļūst mazāk elastīgas, un lāpstiņas kustība bieži kļūst nevienmērīga. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pleca sāpes ir tik biežas pēc piecdesmit gadu vecuma.

Pats kauls ir labi pasargāts ar muskuļu slāni, tāpēc lāpstiņas lūzums ir salīdzinoši rets un prasa lielu enerģiju, piemēram, autoavārijā vai kritienā no augstuma. Tieši tāpēc ārstam pēc šāda lūzuma vienmēr jāmeklē pavadošie ribu, plaušu, mugurkaula un asinsvadu bojājumi.

Daudz biežāk sastopami funkcionāli traucējumi. Spārnveida lāpstiņa nozīmē, ka mediālā mala atlec no krūškurvja; visbiežāk vainīgs ir garā krūškurvja nerva bojājums ar priekšējā zobainā muskuļa vājumu. Atsevišķs stāvoklis ir krakšķoša lāpstiņa, kad kustības laikā dzirdama krepitācija, ko rada izmainīts kaula reljefs vai iekaisusi gļotsomiņa starp lāpstiņu un ribām.

Ar lāpstiņas apvidu saistītas sūdzības sākotnēji vērtē ģimenes ārsts, tālāk iesaistās traumatologs ortopēds, fizikālās medicīnas ārsts un fizioterapeits. Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, nepieciešama neirologa konsultācija un elektroneiromiogrāfija.

• Lāpstiņas lūzums pēc augstas enerģijas traumas.
• Plecgala un atslēgas kaula locītavas izmežģījums, krītot uz pleca.
• Spārnveida lāpstiņa nerva bojājuma dēļ.
• Krakšķoša lāpstiņa ar gļotsomiņas iekaisumu.
• Iedzimts augsts lāpstiņas stāvoklis (Šprengela deformācija).
• Nestabila lāpstiņas kustība kā pleca cīpslu saspiešanas cēlonis.

Izmeklēšana sākas ar apskati no aizmugures: ārsts salīdzina abu lāpstiņu augstumu, attālumu no mugurkaula un apakšējo stūru stāvokli, pēc tam vēro kustību, pacienta rokai lēni ceļoties un nolaižoties. Spārnveida lāpstiņu izceļ atspiešanās pret sienu.

Attēldiagnostikā pamatmetode ir rentgenogrāfija vairākās projekcijās, tostarp sānu jeb Y projekcijā, kur lāpstiņa redzama kā burts Y. Lūzuma detaļas un bļodiņas iesaisti precizē datortomogrāfija. Mīkstos audus, cīpslas un lāpstiņas apvidus gļotsomiņas vislabāk parāda magnētiskā rezonanse, bet kustību reālā laikā var vērtēt ar ultrasonogrāfiju.

Sāpes starp lāpstiņām vai zem lāpstiņas ļoti bieži nenāk no paša kaula. Krūšu daļas mugurkaula locītavas, muskuļu sasprindzinājums un nervu saknīšu kairinājums dod gandrīz identisku sajūtu. Tādēļ ārsts vienmēr pārbauda arī mugurkaulu un kakla kustības.

Svarīgāk ir zināt, ka lāpstiņas apvidus ir tipiska vieta, kur projicējas sāpes no iekšējiem orgāniem. Žultspūšļa slimība klasiski dod sāpes zem labās lāpstiņas, sirds išēmija var izstarot uz kreiso lāpstiņu, bet plaušu virsotnes procesi rada sāpes pleca joslā. Tāpēc jaunas, slodzē pastiprinošās vai ar elpas trūkumu, svīšanu un sliktu dūšu saistītas sāpes šajā apvidū nav jāskaidro ar muskuļiem, bet nekavējoties jāizmeklē.

Lāpstiņa tikai funkcionāli, nevis anatomiski veido locītavu ar krūškurvi. Starp zemlāpstiņas muskuli un krūškurvja sienu atrodas divas slīdplaisas, kas ļauj kaulam slīdēt pa ribām gandrīz bez berzes. Tā nav īsta locītava, jo tai nav ne locītavas kapsulas, ne skrimšļa, bet bez tās roka nepaceltos virs plecu līnijas.

No tā izriet praktisks secinājums: lāpstiņas stāvokli var mainīt ar treniņu, jo to nosaka muskuļi, nevis kaulu saskare. Tieši tāpēc pleca sāpju rehabilitācijā liela daļa vingrinājumu ir vērsti nevis uz pašu plecu, bet uz muskuļiem, kas lāpstiņu tur pie krūškurvja.