Kas ir vienkāršais kubveida epitēlijs?

Šķērsgriezumā vienkāršais kubveida epitēlijs izskatās kā vienmērīga kvadrātiņu rinda ar apaļiem kodoliem, kas visi atrodas aptuveni vienā līmenī. Tieši kodolu vienāds augstums ir pazīme, pēc kuras vienkāršu epitēliju atšķir no šķietami daudzkārtaina, kurā kodoli izkārtoti dažādos līmeņos.

Kanāliņa vai izvadkanāla gadījumā šūnas veido gredzenu ap dobumu. Šūnas virsma, kas vērsta pret dobumu, ir apikālā, pretējā pret pamatplēvīti ir bazālā, un starp šūnām ir cieši savienojumi, kas neļauj vielām plūst starp šūnām neuzraudzīti.

Dažos apvidos apikālā virsma ir pārveidota. Nieres proksimālajos kanāliņos tā ir klāta ar blīvām mikrobārkstiņām, kas veido otiņveida apmali un daudzkārt palielina uzsūkšanas laukumu. Dzemdes olvados un elpceļu sīkākajos zaros uz virsmas ir skropstiņas, kas virza šķidrumu vai gļotu slāni noteiktā virzienā.

Vienkāršais kubveida epitēlijs nav uz ķermeņa ārējām virsmām, jo tas neiztur berzi. To atrod tur, kur notiek vielu pārvietošana pāri vienai šūnu kārtai.

• Nieru kanāliņi: proksimālie, distālie un savācējkanāliņi, kur notiek primārā urīna pārstrāde.
• Vairogdziedzera folikuli: šūnu gredzens ap koloīdu, kas ražo un uzkrāj vairogdziedzera hormonus.
• Siekalu, sviedru un aizkuņģa dziedzera mazie izvadkanāli.
• Aknu žults kanāliņi un žultsceļu sīkie posmi.
• Olnīcas virsmas apvalks un olvada daļa, kā arī sēklinieka izvadceļi.
• Acs lēcas priekšējā virsma un tīklenes pigmenta slānis, kas arī ir kubveida šūnu kārta.

Vienas kārtas epitēliji atšķiras galvenokārt pēc šūnu augstuma, un tieši augstums norāda uz funkciju. Zemāk redzamā salīdzinājuma tabula palīdz tos atšķirt preparātā.

Kubveida šūnas transporta darbs balstās uz to, ka apikālā un bazālā virsma nav vienādas. Šo atšķirību sauc par polaritāti, un to uztur cieši savienojumi, kas neļauj membrānas olbaltumvielām pārvietoties no vienas puses uz otru.

Nieres proksimālajā kanāliņā, piemēram, nātrija sūknis atrodas tikai bazālajā virsmā. Tas izsūknē nātriju no šūnas, radot koncentrācijas starpību, kura savukārt dzen glikozes, aminoskābju un citu vielu uzsūkšanu caur apikālo virsmu. Tā vienā virzienā pārvietojas vielas, kurām nekad nevajadzētu plūst atpakaļ.

Vairogdziedzera folikulā tā pati kubveida šūna strādā abos virzienos: tā izdala koloīdā olbaltumvielu, uz kuras tiek veidoti hormoni, un pēc tam uzņem to atpakaļ, lai atbrīvotu gatavo hormonu asinīs. Šūnu augstums mainās atkarībā no dziedzera aktivitātes: aktīvā dziedzerī tās kļūst augstākas, mierā zemākas un plakanākas.

Transporta darbs prasa daudz enerģijas, un tieši tāpēc kubveida šūnās, īpaši nieru kanāliņos, ir īpaši daudz mitohondriju, kas bieži sakārtoti rindās gar bazālās membrānas ielocēm. Šī uzbūve mikroskopā rada šūnas pamatnes svītrainu izskatu, un tā ir droša pazīme tam, ka šūna strādā ar aktīvu transportu, nevis vienkāršu difūziju.

Epitēliji attīstās no visiem trim dīgļlapiņu veidiem, un kubveida epitēlijs nav izņēmums: nieru kanāliņi veidojas no vidējās dīgļlapiņas, vairogdziedzeris no priekšzarnas endodermas, acs lēcas epitēlijs no virsmas ektodermas.

Epitēlijs spēj mainīt savu veidu, ja mainās apstākļi. Šo pārveidošanos sauc par metaplāziju, un tā ir pielāgošanās, nevis audzējs, taču pārveidotā vieta vēlāk biežāk kļūst par audzēja sākumu.

Ar vecumu nieru kanāliņu epitēlijs pakāpeniski atrofējas, daļa kanāliņu izzūd, un to vietā veidojas saistaudi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nieru filtrācijas spēja gadu gaitā lēnām samazinās pat cilvēkiem bez nieru slimības, un kāpēc medikamentu devas gados veciem cilvēkiem bieži jākoriģē.

Tā kā šis epitēlijs ir metaboliski aktīvs un dalās salīdzinoši bieži, tas ir jutīgs gan pret bojājumiem, gan pret audzēju attīstību.

Kopīgā iezīme šiem stāvokļiem ir tā, ka epitēlijs cieš agrāk nekā parādās sūdzības. Nieru kanāliņu bojājums sākotnēji var izpausties tikai ar izmaiņām urīna analīzē vai kreatinīna līmeņa pieaugumu asinīs, bez sāpēm un bez urīna daudzuma izmaiņām. Tāpēc riska grupās, piemēram, lietojot nieres bojājošus medikamentus, analīzes tiek atkārtotas plānveidīgi, negaidot simptomus.

• Akūts kanāliņu bojājums nierēs pēc šoka, smagas dehidratācijas vai nefrotoksisku vielu iedarbības.
• Policistiskā nieru slimība, kurā kanāliņu epitēlijs veido pakāpeniski augošas cistas.
• Vairogdziedzera folikulu šūnu audzēji, gan labdabīgi mezgli, gan ļaundabīgas formas.
• Nieru šūnu vēzis, kas cēlies no kanāliņu epitēlija.
• Dziedzeru izvadkanālu iekaisums un nosprostošanās, piemēram, siekalu dziedzera kanālā ar akmeni.

Epitēliju pašu redz tikai mikroskopā. Materiālu iegūst ar smalkas adatas punkciju, piemēram, no vairogdziedzera mezgla, ar biopsijas adatu no nieres vai operācijas laikā.

Patologs vērtē šūnu formu, kodolu izskatu, kārtu skaitu un to, vai šūnas ir palikušas savā vietā uz pamatplēvītes. Tieši pamatplēvītes caurlaušana atšķir vietēju izmaiņu no iebrūkoša audzēja, un tas ir vissvarīgākais vērtējums visā atbildē.

Papildus izmanto imūnhistoķīmiskus krāsojumus, kas atpazīst epitēlijam raksturīgas olbaltumvielas un ļauj noteikt, no kura orgāna audzējs cēlies, ja tas atrasts citur. Ar šiem jautājumiem strādā patologs, bet klīniski, atkarībā no orgāna, nefrologs, endokrinologs, urologs vai onkologs.

Biežākā kļūda ir kubveida un zema cilindriska epitēlija atšķiršana. Robeža starp tiem ir nosacīta, un viens un tas pats kanāliņš dažādos posmos var izskatīties gan tā, gan tā. Palīdz kodola novietojums: kubveida šūnā tas ir šūnas vidū, cilindriskā tuvāk pamatnei.

Otra kļūda ir divkārtaina kubveida epitēlija saukšana par vienkāršu. Lielākos siekalu dziedzeru izvadkanālos ir divas kubveida šūnu kārtas, un tā jau ir cita klasifikācijas grupa.

Mazāk zināms ir tas, ka šūnas forma nav nemainīga īpašība, bet gan aktivitātes rādītājs. Vairogdziedzerī, kas strādā pastiprināti, folikulu šūnas kļūst augstākas un koloīda daudzums samazinās; apspiestā dziedzerī tās kļūst plakanas, un koloīds uzkrājas. Patologs pēc epitēlija augstuma var pateikt kaut ko par dziedzera darbību, nevis tikai par tā uzbūvi, un tieši šī saikne starp formu un funkciju ir galvenā doma, kas aiz šī audu veida slēpjas.