Priekšējā stilba kaula muskuļa cīpsla

Priekšējais stilba kaula muskulis sākas no stilba kaula sānu paugura (condylus lateralis tibiae), no kaula ārējās virsmas augšējām divām trešdaļām un no starpkaulu plēves (membrana interossea cruris). Muskuļa šķiedras iet uz leju un iekšpusi, veidojot cīpslu, kas apakšstilba lejasdaļā jau ir pilnībā nošķirta no muskuļu masas.

Piestiprinājuma vieta ir divdaļīga: cīpslas lielākā daļa piestiprinās pie mediālā ķīļkaula (os cuneiforme mediale) apakšējās un iekšējās virsmas, mazākā daļa pie pirmā pleznas kaula pamatnes (basis ossis metatarsalis primi). Šis divdaļīgais piestiprinājums izskaidro, kāpēc muskulis vienlaikus ceļ pēdu uz augšu un griež to uz iekšpusi, kā arī palīdz uzturēt pēdas iegareno velvi.

Asins apgādi nodrošina priekšējā stilba artērija (arteria tibialis anterior), kas visā apakšstilba garumā iet blakus muskulim. Kustību vada dziļais peroneālais nervs (nervus fibularis profundus), kas nāk no ceturtās un piektās jostas saknes. Tieši tāpēc jostas daļas piektās saknes saspiedums var atdarināt tādas pašas pazīmes kā cīpslas bojājums.

Soļa cikls izskaidro, kāpēc šī cīpsla nogurst vairāk, nekā varētu domāt. Tās darbs nav tikai pacelt pēdu; lielāko daļu enerģijas tā iztērē bremzējot.

Ja kāds no šiem posmiem izkrīt, cilvēks to jūt uzreiz: vai nu pēda nokrīt ar troksni, vai arī pēdas priekšgals aizķeras aiz paklāja un sliekšņiem.

1. Papēža kontakta brīdī muskulis ir saspringts un notur pēdu paceltu, lai papēdis pirmais skartu zemi.
2. Tūlīt pēc kontakta muskulis pakāpeniski atslābst, pretodamies pēdas svaram, un ļauj pēdas priekšgalam nolaisties gludi, nevis nokrist.
3. Balsta fāzes vidū muskulis gandrīz nedarbojas, jo ķermeņa svars pārvietojas uz priekšu pāri pēdai.
4. Atgrūdiena beigās muskulis atkal ieslēdzas un paceļ pēdu, lai tā nebrīvi karātos.
5. Pārnešanas fāzē tas notur pēdu paceltu visu laiku, kamēr kāja virzās uz priekšu gaisā.

Bērniem, kuri sāk staigāt, priekšējās grupas muskuļu kontrole vēl ir nenobriedusi, tāpēc mazuļa gaita ir plata un pēda bieži nolaižas plakani. Pakāpeniski, attīstoties nervu sistēmas kontrolei, parādās normāls papēža kontakts. Ja bērns pēc vairākiem gadiem joprojām staigā uz pirkstgaliem, tas ir iemesls pārbaudei pie bērnu ortopēda vai neirologa.

Ar vecumu cīpslas audi zaudē daļu ūdens un elastīgo šķiedru, kolagēna saišķi kļūst nesakārtotāki, un asinsapgāde vietā, kur cīpsla iet zem saitenēm, pasliktinās. Tāpēc spontāni plīsumi visbiežāk notiek vecākiem cilvēkiem, nereti bez jebkādas traumas, vienkārši kāpjot pa kāpnēm. Riskam pieskaitāmi arī cukura diabēts, ilgstoša kortikosteroīdu lietošana, iekaisīgas locītavu slimības un dažu antibiotiku grupu lietošana, kas var vājināt cīpslu audus.

Sportistiem raksturīga pretēja aina: nevis plīsums, bet pārslodzes izraisīta tendinopātija, kas attīstās lēni, palielinot skrējiena apjomu vai bieži skrienot lejup no kalna, kad muskulim jāstrādā bremzējošā režīmā.

Sūdzības par potītes priekšpusi ir biežas, bet to cēloņi atšķiras pēc gaitas un pēc tā, vai pēdas pacelšanas spēks ir saglabāts.

Ja pēdas pacelšana ir vāja vai neiespējama, izmeklēšana nav atliekama: agri atpazīts plīsums ir daudz vieglāk ārstējams nekā novēlots.

• Tendinopātija un tenosinovīts: sāpes un dažkārt krikšķoša sajūta potītes priekšpusē, pastiprinās pēc slodzes un cieši sašņorētos apavos.
• Daļējs vai pilnīgs cīpslas plīsums: pēkšņs spēka zudums, dažkārt taustāms sabiezējums virs potītes un tukšums tur, kur agrāk bija skaidri redzama virve.
• Dziļā peroneālā nerva bojājums: pēdas nokare kopā ar jutības traucējumiem ādā starp kājas īkšķi un otro pirkstu.
• Priekšējās nodalījuma sindroms: stipras, nesamērīgas sāpes pēc traumas vai neierasti smagas slodzes; tas ir neatliekams stāvoklis.
• Piektās jostas saknes saspiedums: pēdas nokare kopā ar sāpēm mugurā un sāpju izstarojumu pa kājas ārējo malu.

Izmeklēšana sākas ar gaitas vērošanu un vienkāršu pretestības testu: ārsts lūdz pacientu pacelt pēdu uz augšu un pagriezt uz iekšpusi, vienlaikus pretojoties kustībai, un taustot pārliecinās, vai cīpsla saspringst. Ja cīpsla ir plīsusi, virve zem ādas neparādās, un nereti nedaudz augstāk taustāms mīksts sabiezējums, kas ir atvilktais cīpslas gals.

Ultrasonogrāfija ir ērtākā pirmā izvēle, jo cīpsla atrodas virspusēji un izmeklējumu var veikt dinamiski, pacientam kustinot pēdu. Magnētiskās rezonanses izmeklējums precīzāk parāda plīsuma vietu, cīpslas galu attālumu un blakus esošo audu stāvokli; to izmanto, kad plāno operāciju vai kad atrade nav skaidra.

Ja aizdomas ir par nerva, nevis cīpslas bojājumu, noder elektroneiromiogrāfija, kas parāda, vai signāls sasniedz muskuli. Muguras lejasdaļas magnētiskā rezonanse ir vietā tad, ja pēdas vājums nāk kopā ar muguras sāpēm. Ar cīpslu saistītas problēmas ārstē ortopēds traumatologs, nervu bojājumus neirologs, bet atveseļošanos abos gadījumos vada fizioterapeits.

Vairākas struktūras potītes rajonā rada līdzīgas sūdzības, un atšķirt tās var pēc kustības, kura izpaliek, un pēc vietas, kur sāp.

Praktiska pazīme ir tā, ka priekšējā stilba kaula muskuļa cīpsla ir vienīgā, kas potītes priekšpusē novietota vistuvāk ķermeņa viduslīnijai; visas pārējās priekšējās grupas cīpslas atrodas no tās uz āru.

Visinteresantākā šīs cīpslas īpašība ir tā, cik labi organisms prot slēpt tās zudumu. Garais pirkstu stiepējs un garais īkšķa stiepējs spēj pacelt pēdu gandrīz pietiekami, tāpēc cilvēks ar pilnībā plīsušu cīpslu nereti gadu turpina staigāt, sūdzoties vienīgi par nogurumu un neveiklību nelīdzenā ceļā. Diagnoze nāk vēlu, un līdz tam cīpslas gali jau ir atvilkušies un saīsinājušies, kas ievērojami sarežģī operāciju.

Otra lieta, ko reti piemin, ir šīs cīpslas vērtība rekonstruktīvajā ķirurģijā. Tās daļu izmanto pārstādīšanai, lai koriģētu pēdas deformācijas, kad citas muskuļu grupas ir vājas vai pārmērīgi saspringušas. Tāpēc ortopēdam svarīgs ir ne tikai fakts, ka cīpsla ir vesela, bet arī tas, cik tā ir gara un kur tieši sadalās tās piestiprinājuma šķiedras, jo šī anatomija cilvēkiem atšķiras.

Treškārt, potītes priekšpuses sāpes bieži rada nevis pati cīpsla, bet apavu šņorēšana. Spiediens tieši pāri vietai, kur cīpsla iet zem saitenes, rada berzi un apvalka iekaisumu. Šņorēšanas veida maiņa, izlaižot vienu āķu pāri tieši virs sāpošās vietas, daudziem cilvēkiem noņem sūdzības ātrāk nekā jebkurš ziedes veids.

Vieglas pārslodzes gadījumā parasti palīdz slodzes samazināšana, apavu maiņa un pakāpeniska muskuļa stiprināšana ar elastīgo lenti, pievelkot pēdu uz augšu un iekšpusi. Svarīgi ir arī izstiepināt ikru muskuļus, jo saspringts ikrs palielina priekšējās grupas darba apjomu katrā solī.

Tomēr ir pazīmes, kuras nedrīkst novērot mājās. Pie ārsta jādodas, ja pēdu neizdodas pacelt, ja pēda soļojot sit pret zemi, ja parādījies nejutīgums vai ja pēc traumas sāpes ir nesamērīgi stipras un pieaug, neraugoties uz atpūtu. Pēdējā gadījumā palīdzība nepieciešama nekavējoties.

Šis raksts skaidro, kā darbojas ķermenis, un neaizstāj ārsta konsultāciju. Individuālu ārstēšanas plānu var sastādīt tikai speciālists, kas pacientu ir apskatījis.