Serozais perikards: sirds somiņas iekšējā kārta

Serozā perikarda sienas lapa (lamina parietalis) ir cieši saaugusi ar šķiedrainā perikarda iekšpusi, tāpēc praksē abas nav atdalāmas un ārsti par tām bieži runā kā par vienu sienu.

Orgāna lapa (lamina visceralis) klāj sirds virsmu un ir tas pats, ko anatomijā sauc par epikardu. Tā nav tikai plēvīte virs muskuļa: zem tās guļ taukaudi, kuros iet vainagartērijas un vainagvēnas, tāpēc sirds operācijās ķirurgs strādā tieši šajā slānī.

Abas lapas pāriet viena otrā divās vietās ap lielajiem asinsvadiem: ap artērijām, tātad aortu un plaušu stumbru, un ap vēnām, tātad dobajām un plaušu vēnām. Šīs pārejas robežas anatomijā sauc par atloces līnijām, un tieši tās nosaka, kur perikarda dobumā rodas kabatas.

Starp abām lapām atrodas perikarda dobums (cavitas pericardialis). Veselam cilvēkam tas nav īsts dobums, bet gan samitrināta sprauga, kurā ir tikai daži desmiti mililitru dzidra šķidruma. Precīzs daudzums dažādiem cilvēkiem atšķiras.

Šo šķidrumu izdala pats mezotēlijs, un pēc sastāva tas līdzinās asins plazmas ultrafiltrātam. Tas darbojas kā smērviela un vienlaikus kā plāns, nesaspiežams slānis, kas vienmērīgi sadala spiedienu ap sirdi.

Šķidruma daudzumu uztur līdzsvars starp izdalīšanos un atsūkšanos limfas ceļos. Tieši tāpēc slimības, kas traucē limfas atteci no krūšu dobuma, var radīt izsvīdumu bez jebkāda iekaisuma.

Tā kā abas lapas pāriet viena otrā divās atsevišķās vietās, perikarda dobumā izveidojas divas noslēgtas kabatas jeb sinusi.

Šķērsais sinuss (sinus transversus pericardii) ir šaurs tunelis aiz aortas un plaušu stumbra, bet lielo vēnu priekšā. Sirds ķirurgi to izmanto ikdienā: tieši caur šo eju var apvilkt lentu ap abām lielajām artērijām, lai tās uz laiku noslēgtu.

Slīpais sinuss (sinus obliquus pericardii) ir akla kabata aiz kreisā priekškambara, starp plaušu vēnu ieejām. Guļot uz muguras šī kabata atrodas viszemāk, tāpēc neliels izsvīdums bieži vispirms parādās tieši tur un ehokardiogrāfijā nav redzams no ierastajiem skata punktiem.

Perikarda funkcijas ir vairākas, un tās ir mehāniskas, nevis vielmaiņas. Tieši tāpēc cilvēki, kam perikards ir ķirurģiski izņemts vai iedzimti nav izveidojies, var dzīvot pilnvērtīgi, lai gan zaudē dažas priekšrocības.

• Nodrošina berzes ziņā gandrīz nulles slīdēšanu starp sirdi un apkārtējiem audiem katrā sitienā.
• Notur sirdi stabilā stāvoklī krūškurvī, neļaujot tai pārvietoties, mainot ķermeņa stāvokli.
• Ierobežo sirds strauju pārstiepšanos, ja pēkšņi pieplūst liels asins daudzums.
• Kalpo par barjeru, kas kavē iekaisuma un infekcijas pāreju no plaušām un videnes uz sirdi.
• Palīdz sadalīt spiedienu tā, ka abu sirds pušu pildīšanās notiek saskaņoti.

Augļa attīstības sākumā sirds caurule guļ brīvi dobumā, kas vēlāk sadalās perikarda, pleiras un vēderplēves dobumos. Sirds ieaug savā somiņā it kā no ārpuses, tāpat kā dūre balonā, un tieši tāpēc tai ir divas lapas, nevis viena.

Perikarda un pleiras dobumus atdala krokas, kurās iet diafragmālie nervi. Šī embrionālā kaimiņattiecība paskaidro, kāpēc perikards līdz mūža beigām saņem jušanas nervus tieši no diafragmālā nerva un kāpēc perikarda sāpes tiek sajustas plecā.

Ja šīs krokas nesaaug pilnībā, cilvēkam var pilnībā vai daļēji trūkt perikarda vienā pusē. Pilnīgs trūkums bieži nekādas sūdzības nerada un atklājas nejauši, bet daļējs defekts ir bīstamāks, jo sirds daļa var caur atveri iespiesties un tikt saspiesta.

Biežākā slimība ir perikardīts, tas ir, abu lapu iekaisums. Tipiskās sūdzības ir asas sāpes aiz krūšu kaula, kas pastiprinās guļot uz muguras un dziļi ieelpojot, bet mazinās, pasēžot uz priekšu saliektam. Nereti pirms tam ir bijusi vīrusu infekcija.

Ja starp lapām sakrājas šķidrums, veidojas perikarda izsvīdums. Būtiskāks par daudzumu ir ātrums: strauji uzkrājies neliels šķidruma daudzums var saspiest sirdi, kamēr lēnām mēnešiem krājies daudz lielāks apjoms var netraucēt, jo somiņa paspēj pakāpeniski izstiepties.

Bīstamākais iznākums ir sirds tamponāde, kad spiediens somiņā neļauj sirds kambariem pildīties. Otrs vēlīnais iznākums ir konstriktīvs perikardīts, kad pēc ilgstoša iekaisuma somiņa kļūst bieza, rētaina un dažkārt pārkaļķojusies, un sirds tajā vairs nevar izplesties.

Ar šīm slimībām strādā kardiologs, bet šķidruma izlaišanu veic intervences kardiologs vai sirds ķirurgs.

• Pieaugošs elpas trūkums, kas rodas arī miera stāvoklī.
• Zems asinsspiediens kopā ar uzpampušām kakla vēnām.
• Sirdsklauves, auksti sviedri un ģībonis vai tuva ģīboņa sajūta.
• Sāpes krūtīs, kas krasi mainās atkarībā no ķermeņa stāvokļa.
• Drudzis kopā ar sāpēm krūtīs pēc nesenas infekcijas.

Pirmais solis ir klausīšanās: perikarda berzes troksnis ir skrāpējošs, un to vislabāk dzird, pacientam saliecoties uz priekšu un aizturot elpu. Tas var parādīties un pazust dažu stundu laikā, tāpēc klausīties nākas atkārtoti.

Elektrokardiogramma perikardīta gadījumā rāda pārmaiņas plaši, gandrīz visos novadījumos, atšķirībā no infarkta, kur izmaiņas ir noteiktā sirds apvidū un blakus novadījumos parādās pretējas nobīdes. Šī atšķirība ir viena no svarīgākajām neatliekamajā medicīnā.

• Ehokardiogrāfija ir galvenā metode, jo tā tieši parāda šķidrumu, tā daudzumu un sirds pildīšanos.
• Krūškurvja rentgenā liels izsvīdums padara sirds ēnu neparasti platu un noapaļotu.
• Datortomogrāfija labi rāda pārkaļķojumus un somiņas biezumu.
• Sirds magnētiskā rezonanse parāda aktīvu iekaisumu un lapu saaugumus.
• Perikardocentēze ir gan izmeklēšanas, gan ārstēšanas metode, un iegūto šķidrumu izmeklē laboratorijā.

Pirmā sajaukšana ir ar pleiru. Abas ir serozas plēves ar divām lapām, bet pleira apņem plaušas, un tās dobums ir atsevišķs. Praksē tas ir svarīgi tāpēc, ka izsvīdums abās vietās var izskatīties līdzīgi, bet nozīmē pavisam ko citu.

Otrā sajaukšana ir ar epikarda taukaudiem. Ehokardiogrāfijā tie var atgādināt šķidruma slāni, tomēr tauku slānis kustas kopā ar sirdi un ir redzams arī sirds saraušanās laikā, kamēr šķidruma sprauga saraušanās laikā mainās citādi.

Trešā, un klīniski nozīmīgākā, ir perikardīta sāpju sajaukšana ar infarktu vai pleirītu. Perikardīta sāpes ir atkarīgas no stāvokļa un elpošanas un bieži izstaro uz lāpstiņas augšmalu vai plecu, jo tur nonāk diafragmālā nerva signāls. Šī pleca izstarošana ir tik raksturīga, ka pieredzējušam ārstam tā uzreiz pavērš domas perikarda virzienā. Tomēr atšķirt šos stāvokļus pēc sajūtām vien nedrīkst, un jebkuras jaunas, stipras sāpes krūtīs ir iemesls izsaukt neatliekamo palīdzību.