Sietiņkaula deguna blakusdobumi (etmoidālie)

Sietiņkauls (os ethmoidale) ir viens no sarežģītākajiem galvaskausa kauliem. To veido horizontāla plātne ar daudziem sīkiem caurumiem, caur kuriem iet ožas nervu šķiedras, vertikāla plātne, kas veido deguna starpsienas augšdaļu, un divi sānu labirinti, kuros atrodas gaisa šūniņas.

No katra labirinta uz deguna dobumu izvirzās izliektas kaula plātnītes, ko sauc par deguna gliemežnīcām. Sietiņkaulam pieder augšējā un vidējā gliemežnīca, bet apakšējā ir atsevišķs kauls. Zem katras gliemežnīcas atrodas eja, kurā atveras attiecīgo blakusdobumu izejas.

Šūniņu skaits ir ļoti mainīgs, un arī to izvietojums katram cilvēkam atšķiras. Daļa šūniņu var izplesties uz kaimiņu kauliem, un tad tās iegūst atsevišķus nosaukumus. Tieši šī mainība ir viens no iemesliem, kāpēc pirms blakusdobumu operācijas obligāta ir datortomogrāfija: ķirurgam jāzina konkrētā pacienta labirinta uzbūve.

• Priekšējās šūniņas atveras vidējā deguna ejā
• Vidējās šūniņas atveras vidējā deguna ejā, uz pacēluma
• Aizmugurējās šūniņas atveras augšējā deguna ejā
• Papīra plātne atdala šūniņas no acs dobuma
• Sieta plātne virs tām nodala galvaskausa dobumu un satur ožas nervu izejas

Visiem blakusdobumiem ir kopīgs princips: tie ir gaisa telpas, kas izklātas ar skropstiņu epitēliju un atveras deguna dobumā. Atšķiras to izmērs, novietojums, attīstības laiks un tas, kādas problēmas tie rada.

Precīza blakusdobumu funkcija joprojām tiek apspriesta, un neviens no piedāvātajiem izskaidrojumiem nav vienīgais pareizais. Visbiežāk minētie ir galvaskausa svara samazināšana, ieelpotā gaisa mitrināšana un sasildīšana, balss rezonanse, spiediena izlīdzināšana un sejas struktūru aizsardzība pret triecienu.

Kas ir skaidri zināms, ir to gļotādas darbs. Blakusdobumus izklāj epitēlijs ar skropstiņām, kas nepārtraukti virza gļotu kārtiņu uz izejas atveri. Šī gļotu kārtiņa uztver putekļus un mikrobus, un skropstiņas to izvada deguna dobumā, no kurienes tā tiek norīta.

Šī sistēma darbojas tikai tad, ja izeja ir vaļā un ja gļotas nav pārāk biezas. Tieši tāpēc sausa gaisa, dehidratācijas, smēķēšanas un gļotādas tūskas apstākļos sistēma apstājas un rodas apstākļi iekaisumam. Sietiņkaula šūniņās šī problēma ir izteiktāka nekā citur, jo izejas atveres ir vissīkākās.

Sietiņkaula šūniņas ir vienīgās, kas jaundzimušajam jau ir pietiekami attīstītas, lai tajās varētu attīstīties iekaisums. Tieši tāpēc maziem bērniem blakusdobumu iekaisums gandrīz vienmēr sākas tieši šeit, nevis pieres vai ķīļkaula blakusdobumos, kuru vēl praktiski nav.

Bērnībā šūniņas pakāpeniski palielinās un to skaits pieaug, kaulam augot. Pieres blakusdobums patiesībā veidojas no priekšējām sietiņkaula šūniņām, kuras ieaug pieres kaulā, un tieši tāpēc šo divu blakusdobumu slimības ir tik cieši saistītas.

Pieaugušam cilvēkam labirinta uzbūve ir stabila, bet ļoti individuāla. Dažiem cilvēkiem ir izteikti paplašināta vidējā gliemežnīca ar gaisa šūniņu tās iekšienē, dažiem šūniņas ieaug acs dobuma grīdā vai gar ožas zonu. Šie varianti paši par sevi nav slimība, bet tie ietekmē gan iekaisuma izplatīšanos, gan operācijas gaitu.

Akūts deguna blakusdobumu iekaisums parasti sākas pēc vīrusu izraisītas augšējo elpceļu infekcijas. Gļotāda uzbriest, izejas aizsprostojas, un sekrēts uzkrājas. Raksturīgi simptomi ir aizlikts deguns, biezi izdalījumi, spiediena sajūta sejā, smaržas pavājināšanās un dažkārt drudzis. Sietiņkaula iekaisumam raksturīgas sāpes starp acīm un aiz deguna saknes.

Hronisks iekaisums ir cita slimība, nevis vienkārši ilgstošs akūts. Tajā priekšplānā izvirzās gļotādas ilgstošas izmaiņas, bieži ar polipu veidošanos, un galvenās sūdzības ir pastāvīgs aizliktums, smaržas zudums un sekrēta tecēšana pa rīkles aizmuguri.

Vissvarīgākā komplikācija ir iekaisuma pāreja uz acs dobumu caur plāno papīra plātni. Tā izpaužas ar plakstiņu pietūkumu, apsārtumu, sāpēm, acs kustību ierobežojumu un dubultošanos. Šis ir steidzams stāvoklis, sevišķi bērniem, un prasa nekavējošu vēršanos pie ārsta.

Retāk iekaisums izplatās uz augšu caur sieta plātni uz galvaskausa dobumu. Uz to norāda stipras galvassāpes, augsts drudzis, vemšana, apjukums un kakla stīvums. Tā ir neatliekamās palīdzības situācija.

Ar šīm slimībām nodarbojas otorinolaringologs, bet acs komplikāciju gadījumā kopā ar oftalmologu. Sākotnēji ar vieglu iekaisumu var vērsties pie ģimenes ārsta.

• Aizlikts deguns un biezi izdalījumi, kas nepāriet vairāk nekā desmit dienas
• Spiediena sajūta vai sāpes starp acīm un aiz deguna saknes
• Smaržas pavājināšanās vai zudums
• Plakstiņu pietūkums un apsārtums, sevišķi bērnam, kas prasa steidzamu izmeklēšanu
• Acs kustību ierobežojums, dubultošanās vai redzes pasliktināšanās
• Augsts drudzis ar stiprām galvassāpēm un apjukumu

Sākotnējais izmeklējums ir deguna apskate, ko papildina endoskopija ar plānu elastīgu vai cietu optiku. Tā ļauj redzēt vidējo deguna eju, sekrēta plūsmu, polipus un gļotādas stāvokli, un tieši tas bieži dod atbildi, ko nevar dot neviens attēls.

Attēldiagnostikā izvēles metode ir datortomogrāfija, jo tā precīzi parāda kaula plātnīšu uzbūvi, šūniņu izvietojumu, papīra plātnes un sieta plātnes stāvokli. Parastā rentgenogramma šo apvidu parāda slikti, jo daudzās sīkās struktūras pārklājas, un mūsdienās to blakusdobumu izmeklēšanai praktiski vairs neizmanto.

Magnētiskā rezonanse tiek pievienota, ja jāvērtē mīkstie audi, piemēram, iespējama izplatīšanās acs dobumā vai galvaskausa dobumā, kā arī ja ir aizdomas par audzēju vai sēnīšu izraisītu procesu. Gļotādas un mikrobu izmeklēšanai paraugu ņem endoskopijas laikā, nevis no deguna priekšdaļas, jo tur mikrobu aina neatspoguļo blakusdobumu stāvokli.

1. Saruna par simptomu ilgumu, smaržas izmaiņām un iepriekšējām epizodēm
2. Deguna apskate un endoskopija
3. Datortomogrāfija, ja sūdzības ir noturīgas vai plānota operācija
4. Magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par komplikāciju vai audzēju
5. Mērķtiecīga parauga ņemšana endoskopijas laikā, ja nepieciešams
6. Alerģijas izmeklēšana, ja iekaisums atkārtojas

Pirmais nošķīrums ir no parastas vīrusu iesnas. Iesnas parasti uzlabojas septiņu līdz desmit dienu laikā, savukārt blakusdobumu iekaisumam raksturīga ir simptomu ilgstoša saglabāšanās vai pasliktināšanās pēc sākotnējas uzlabošanās.

Otrais nošķīrums ir no migrēnas un citām galvassāpēm. Daudzi cilvēki sāpes sejas vidusdaļā uzskata par blakusdobumu izcelsmes sāpēm, lai gan patiesībā tā ir migrēna, kas bieži pavadīta ar deguna aizliktumu un asarošanu. Atšķirt palīdz tas, ka blakusdobumu iekaisumam gandrīz vienmēr ir arī biezi izdalījumi un smaržas izmaiņas.

Trešais nošķīrums ir no acs dobuma slimībām. Plakstiņa pietūkums var rasties arī no vienkārša ādas iekaisuma pie plakstiņa malas, bet tad acs kustības un redze nav traucētas. Ja ir acs kustību ierobežojums vai dubultošanās, cēlonis meklējams dziļāk, un tas ir steidzams stāvoklis.

Ceturtais nošķīrums ir no zobu izcelsmes iekaisuma. Tas skar augšžokļa blakusdobumu, nevis sietiņkaula šūniņas, un tam raksturīga vienpusēja nepatīkama smaka un saistība ar konkrētu zobu.

Sietiņkaula šūniņu izejas ir tik sīkas, ka to aizsprostošanās nav izņēmums, bet gan gandrīz likumsakarība ikvienas iesnas laikā. Tas nozīmē, ka īslaicīgas izmaiņas šajās šūniņās ir tik biežas, ka datortomogrāfijā tās atrod arī pilnīgi veseliem cilvēkiem, kuriem nav nekādu sūdzību. Tieši tāpēc attēlā redzams gļotādas sabiezinājums pats par sevi nav diagnoze un nav iemesls ārstēšanai. Diagnoze vienmēr ir simptomu un atrades kopums, nevis attēls atsevišķi.

Otra būtiska lieta ir papīra plātnes nosaukuma burtiskums. Šī kaula plātne dažviet ir tik plāna, ka tā ir caurspīdīga, un dažiem cilvēkiem tajā ir dabiskas spraugas. Tas izskaidro gan iekaisuma vieglo pāreju uz acs dobumu, gan to, kāpēc sejas triecienā acs dobuma iekšējā siena lūzt viegli, gan to, kāpēc blakusdobumu operācijas šajā apvidū pieprasa ļoti precīzu attēlu vadību. Šī plātne ir viens no retajiem gadījumiem, kad anatomiskais nosaukums pilnībā apraksta arī klīnisko risku.