Spinalis muskulis mugurkaula taisnotāja sastāvā

Visi trīs kūļi iet gareniski un atrodas cits citam blakus, tāpēc šķērsgriezumā tie izskatās kā trīs joslas abpus ērkšķveida izaugumiem. Atšķiras tas, cik tālu no vidus līnijas tie guļ un pie kā piestiprinās.

Šis izkārtojums nosaka arī spēka plecu. Jo tālāk no mugurkaula ass muskulis atrodas, jo lielāku griezes momentu tas rada un jo vairāk tas piedalās sānu noliecē.

Muskuli iedala trīs daļās pēc tā, kur tas beidzas. Praksē redzama galvenokārt krūšu daļa, pārējās divas ir mainīgas.

Krūšu daļas kūlis sākas no apakšējo krūšu un augšējo jostas skriemeļu ērkšķveida izaugumiem un beidzas pie augšējo krūšu skriemeļu ērkšķveida izaugumiem. Tas nozīmē, ka muskulis savieno vienas un tās pašas rindas kaulu izciļņus, tikai dažādos līmeņos, un tāpēc tā darbība ir tīri atliecoša.

• Krūšu daļas kūlis, kas ir pastāvīgs un vislabāk attīstītais.
• Kakla daļas kūlis, kas ir mainīgs un bieži vājš.
• Galvas daļas kūlis, kas parasti saplūst ar pusērkšķa muskuli un atsevišķi nav nodalāms.
• Kopīgā cīpsla mugurkaula taisnotāja pamatnē, no kuras sākas visi trīs kūļi.
• Virsērkšķu saite, kas iet pa ērkšķveida izaugumu virsotnēm un ir cieši saistīta ar šo muskuļu piestiprināšanās vietām.

Abpusējā saraušanās atliec mugurkaulu un notur ķermeni vertikāli. Vienpusējā saraušanās piedalās sānu noliecē uz to pašu pusi.

Daudz svarīgāks ikdienā ir cits darbības veids. Kad cilvēks noliecas uz priekšu, mugurkaulu uz leju velk ķermeņa svars, un muguras muskuļi šo kustību bremzē, strādājot izstiepšanās laikā. Šāds darbs prasa lielu spēku un ir tas, kurā visbiežāk rodas pārslodze.

Trešā funkcija ir smalka stabilizācija. Kopā ar dziļajiem muskuļiem taisnotājs nepārtraukti veic sīkas korekcijas, lai ķermeņa masas centrs paliktu virs atbalsta laukuma. Tāpēc šie muskuļi strādā arī mierīgi stāvot, tikai ar nelielu piepūli.

Vēl viena mazāk acīmredzama loma ir elpošanas atbalsts. Dziļi elpojot un it īpaši slodzes laikā mugurkaula taisnotājs notur krūškurvi izstieptu, lai ribas varētu brīvi kustēties. Tāpēc noliekta, saļimusi stāja samazina plaušu ventilācijas apjomu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc elpas trūkuma gadījumā cilvēks instinktīvi izslej muguru un atbalstās uz rokām.

Bērnam mugurkaula taisnotājs attīstās līdz ar spēju noturēt galvu, sēdēt un staigāt, un tieši tā nobriešana ļauj izveidoties mugurkaula dabiskajiem izliekumiem.

Pieaugot gadiem, muguras muskuļu šķērsgriezuma laukums samazinās, un daļu muskuļa aizstāj taukaudi. Šo pārmaiņu redz magnētiskās rezonanses attēlos, un tā korelē gan ar vecumu, gan ar mazkustīgumu. Vienlaikus mugurkaula priekšējā daļa zaudē augstumu disku un skriemeļu izmaiņu dēļ, tāpēc stāja pakāpeniski kļūst noliektāka un muskuļiem jāstrādā vairāk, lai ķermeni noturētu taisni.

Tas izskaidro, kāpēc gados vecākiem cilvēkiem mugura ātrāk nogurst stāvot un kāpēc muguras izturības treniņam šajā vecumā ir lielāka nozīme nekā maksimālā spēka treniņam.

Jāpiebilst, ka muskuļu masas samazināšanās ar gadiem nav neizbēgama tādā apjomā, kādā to bieži novēro. Regulāra slodze šo procesu ievērojami palēnina, un pat vēlīnā vecumā uzsākts izturības treniņš uzlabo muguras funkciju. Tieši tāpēc rehabilitācijā vecums pats par sevi nav iemesls atteikties no aktīvas programmas.

Muguras sāpes visbiežāk ir nespecifiskas, tas nozīmē, ka konkrētu bojātu struktūru nosaukt nevar un arī nav nepieciešams. Muskulatūra šajā ainā parasti ir iesaistīta, bet reti ir vienīgais cēlonis.

Sākotnēji jāvēršas pie ģimenes ārsta. Ja ir nervu saknītes kairinājuma pazīmes, iesaistās neirologs, kustību atjaunošanā fizioterapeits un rehabilitologs, bet iekaisīgu mugurkaula slimību gadījumā reimatologs.

Ir pazīmes, kas prasa steidzamu izmeklēšanu neatkarīgi no sāpju stipruma. Tās ir kāju vājums, urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi, nejutīgums starpenē, drudzis, neizskaidrojams svara zudums, sāpes, kas modina naktī un nemainās ar pozu, kā arī sāpes pēc smagas traumas vai zināmas audzēja slimības gadījumā.

• Akūta muskuļa pārslodze pēc neierasta smaguma celšanas vai negaidītas kustības.
• Hroniska sasprindzinājuma stāvoklis, kas saistīts ar ilgstošu sēdēšanu un stāju.
• Muguras muskuļu vājums un taukaudu pieaugums tajos pēc ilgstošām sāpēm vai operācijas.
• Skoliozes un citu stājas izmaiņu gadījumā nevienmērīga slodze abās pusēs.
• Iekaisīgas mugurkaula slimības, kurās raksturīgs rīta stīvums, kas mazinās ar kustību.
• Retos gadījumos strauja muskuļu tūska pēc ļoti intensīva treniņa, kas izraisa stipras sāpes un prasa neatliekamu vērtējumu.

Muskuļu vērtēšana ir daļa no plašākas muguras izmeklēšanas, un atsevišķa kūļa novērtēšana nav ne iespējama, ne vajadzīga.

1. Stājas un mugurkaula izliekumu apskate no aizmugures un no sāniem.
2. Kustību apjoma pārbaude visos virzienos, vērojot, vai kustība sadalās vienmērīgi.
3. Muskuļu tonusa un sāpīgo punktu taustīšana abās pusēs salīdzinoši.
4. Neiroloģiskā izmeklēšana: spēks, jušana un refleksi kājās, lai izslēgtu nervu saknītes bojājumu.
5. Muguras atliecēju izturības pārbaude, piemēram, noturot rumpi horizontāli guļus uz vēdera.
6. Attēldiagnostika tikai pēc indikācijām: rentgenogramma, magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija, ja ir brīdinājuma pazīmes vai plānota iejaukšanās.

Pirmais pārpratums rodas no nosaukuma. Latīņu vārds spinalis nozīmē ar mugurkaulu saistīts, un tulkojumos to dažkārt kļūdaini pārvērš par vārdu mugurkauls. Runa tomēr ir par muskuli, nevis par kaulu.

Otrais ir šī muskuļa jaukšana ar dziļākajiem muskuļiem. Spinalis pieder mugurkaula taisnotājam un iet gareniski, no viena ērkšķveida izauguma uz otru. Daudzdaļīgais muskulis un griezējmuskuļi atrodas dziļāk, iet slīpi no šķērsizauguma uz augšu un uz iekšpusi, un to galvenā loma ir segmentāla stabilizācija.

Trešais pārpratums ir domāt, ka sāpīgs valnis gar mugurkaulu ir tieši šis muskulis. Taustot no ārpuses, zem pirkstiem ir viss mugurkaula taisnotājs kopā ar virsū esošo saistaudu plāksni, un atsevišķus kūļus nodalīt nevar.

Ja veselam cilvēkam liek lēnām noliekties uz priekšu, cik vien iespējams, un šajā brīdī mēra muguras muskuļu elektrisko aktivitāti, notiek kaut kas negaidīts. Sākumā aktivitāte pieaug, bet pilnīgā noliecienā tā gandrīz izzūd, un slodzi pārņem saites, fascijas un locītavu kapsulas. Muskulis uz brīdi atpūšas.

Cilvēkiem ar hroniskām muguras sāpēm šī atslābšana bieži nenotiek: muskuļi paliek aktīvi visu laiku. Tas nozīmē, ka mugura tiek turēta pastāvīgā sasprindzinājumā, un tas savukārt uztur sāpes un nogurumu. Tieši tāpēc mūsdienu rehabilitācija hronisku muguras sāpju gadījumā liek uzsvaru ne tikai uz stiprināšanu, bet arī uz kustību brīvības un atslābšanas atgūšanu.

No tā izriet vēl viens praktisks secinājums. Baiļu izraisīta muguras sastingšana, kad cilvēks kustas piesardzīgi un tur muguru stīvu, fizioloģiski pastiprina to pašu problēmu, ko cenšas novērst. Pakāpeniska atgriešanās pie normālas kustības parasti ir efektīvāka nekā saudzēšana.