Stefanions: kraniometrijas punkts galvaskausā

Lai stefanionu atrastu, vispirms jāatrod vainaga šuve, kas iet aptuveni pāri galvas augšdaļai no viena deniņa uz otru. Pēc tam seko augšējai deniņu līnijai, kas sākas pieres kaula sānu izaugumā un lokveidā ceļas uz augšu un uz aizmuguri pa paura kaulu. Vieta, kur šīs divas līnijas krustojas, arī ir stefanions.

Uz dzīva cilvēka punktu var aptuveni notaustīt, bet precīzi noteikt ne, jo deniņu līnija zem ādas un muskuļa ir vāji jūtama. Tāpēc reālos mērījumos stefanionu nosaka vai nu uz galvaskausa preparāta, vai trīsdimensiju attēlā, kas iegūts ar datortomogrāfiju.

Svarīgi ir nejaukt augšējo un apakšējo deniņu līniju. Pie augšējās piestiprinās deniņu fascija, tas ir, muskuli klājošā saistaudu plēve, bet pie apakšējās sākas pats deniņu muskulis. Stefaniona definīcija attiecas uz augšējo līniju.

Stefanions iegūst nozīmi tikai kopā ar citiem punktiem. Zemāk apkopoti tie, kurus visbiežāk lieto galvaskausa velves aprakstā.

Nosaukums cēlies no grieķu vārda, kas apzīmē vainagu vai galvas lenti. Ar to apzīmēja joslu, kas aptver galvu tieši šajā līmenī, un vainaga šuve savu nosaukumu ieguvusi no tā paša priekšstata.

Tāds nosaukumu veidošanas princips kraniometrijā ir tipisks. Lielākā daļa punktu apzīmējumu nāk no grieķu vai latīņu valodas un apraksta vai nu vietu, vai formu: bregma nozīmē galvvidu, lambda atgādina grieķu burtu, pterions norāda uz spārnveida kaula tuvumu.

Latviešu valodā šie termini tiek lietoti pārņemtā formā, un stefanions nav sieviešu vārds vai personvārds. Šo sajaukšanu rada automātiska tulkošana, kas līdzīgi skanošus vārdus aizstāj ar pazīstamākiem.

Kraniometrija mūsdienās vairs nav galvenā antropoloģijas metode, bet konkrētās jomās tā joprojām ir praktiski noderīga.

• Bioloģiskā antropoloģija: galvaskausa formas salīdzināšana starp populācijām un laika periodiem.
• Tiesu medicīna: nezināmu mirstīgo atlieku bioloģiskā profila novērtējums.
• Paleoantropoloģija: fosilo atradumu salīdzināšana ar mūsdienu cilvēka galvaskausu.
• Ķirurģija: atskaites punkti operācijas plānošanā un navigācijas sistēmās.
• Ortodontija un sejas ķirurģija: sejas un galvaskausa proporciju novērtēšana attēlos.

Pēc galvaskausa var novērtēt vairākas personas pazīmes, bet vienmēr ar varbūtību, nevis ar pilnīgu drošību. Dzimumu palīdz vērtēt kopējais masīvums, uzacu loku izteiktība, pakauša izciļņa un zoda forma, bet neviena atsevišķa pazīme nav noteicoša.

Vecuma novērtējumā izmanto šuvju saaugšanas pakāpi, zobu stāvokli un citas pazīmes. Šuvju saaugšana ir ļoti mainīga, tāpēc pēc tās var noteikt tikai plašu vecuma intervālu, nevis konkrētu gadu skaitu.

Atsevišķi jāuzsver izcelsmes noteikšana. Mūsdienu tiesu antropoloģija runā par ģeogrāfiskas izcelsmes varbūtēju novērtējumu, balstoties uz statistiskiem modeļiem un atsauces datu kopām, un uzsver, ka bioloģiskas robežas starp cilvēku grupām nav asas. Vecāki avoti šo jautājumu apraksta daudz kategoriskāk, nekā to pieļauj mūsdienu zināšanas.

Jaundzimušā galvaskausa kauli vēl nav saauguši, un starp tiem ir gan platas šuves, gan mīkstas vietas, ko sauc par avotiņiem. Lielais avotiņš atrodas tieši bregmas vietā, tātad vainaga un bultas šuves krustpunktā, un tas ļauj galvai dzemdību laikā nedaudz mainīt formu, kā arī dod vietu smadzeņu straujai augšanai.

Lielais avotiņš aizveras pirmo dzīves gadu laikā vai nedaudz vēlāk, un tā aizvēršanās laiks katram bērnam ir atšķirīgs. Iegrimis avotiņš var liecināt par šķidruma trūkumu, bet izspiedies un saspringts avotiņš mierīgam bērnam ir iemesls steidzami vērsties pie ārsta.

Ja kāda šuve saaug priekšlaicīgi, galvaskauss nevar augt šai šuvei perpendikulārā virzienā un aug pastiprināti pārējos virzienos. Šo stāvokli sauc par kraniosinostozi. Vainaga šuves priekšlaicīga saaugšana rada raksturīgu pieres asimetriju vai saplacinājumu, un ar to nodarbojas bērnu neiroķirurgs kopā ar sejas un žokļu ķirurgu.

• Lielais avotiņš aizveras pakāpeniski pirmajos dzīves gados.
• Galvas apkārtmēra mērīšana ir ikdienas bērna attīstības uzraudzības daļa.
• Neparasta galvas forma vai strauja apkārtmēra maiņa jārāda ārstam.
• Izspiedies, saspringts avotiņš mierīgā stāvoklī ir neatliekams gadījums.

Galvaskausa šuves un deniņu rajonu vērtē gan klīniski, gan ar attēlveidošanu, atkarībā no jautājuma.

1. Apskate un taustīšana: galvas forma, simetrija, avotiņi, šuvju izciļņi.
2. Galvas apkārtmēra mērījums un tā salīdzināšana ar vecuma līknēm bērniem.
3. Ultrasonogrāfija zīdaiņiem, kamēr avotiņš vēl atvērts.
4. Rentgenogramma, ja jāvērtē šuvju stāvoklis vienkāršā veidā.
5. Datortomogrāfija ar trīsdimensiju rekonstrukciju, kas šuves un kraniometrijas punktus parāda visprecīzāk.
6. Magnētiskā rezonanse, ja vienlaikus jāvērtē smadzeņu attīstība.

Visbiežāk stefanionu sajauc ar pterionu. Pterions atrodas zemāk un vairāk uz priekšu, deniņa priekšdaļā, un to nosaka vairāku kaulu saskare, nevis muskuļa līnija. Pterions ir klīniski slavenāks, jo tā iekšpusē iet vidējās smadzeņu apvalka artērijas zars, un trieciens šajā vietā var izraisīt epidurālu asiņošanu.

Otra sajaukšana notiek ar bregmu. Bregma atrodas galvas viduslīnijā, uz tās pašas vainaga šuves, tikai augšpusē, kamēr stefanioni ir divi un atrodas pa kreisi un pa labi no viduslīnijas.

Praksē vislielākā nozīme ir nevis pašam punktam, bet līnijai, kas to nosaka. Augšējā deniņu līnija ir orientieris, pēc kura neiroķirurgs plāno griezienu un atdala deniņu muskuli, jo tā iezīmē muskuļa piestiprinājuma augšējo robežu. Tieši gar šo līniju muskuli var atvirzīt, saglabājot tā fasciju, no kā ir atkarīgs gan sejas nerva zara saglabāšana, gan kosmētiskais rezultāts pēc operācijas.

Stefaniona vieta nav iedzimti nemainīga. Deniņu līnija iezīmē muskuļa un fascijas piestiprinājuma robežu, un šī robeža mūža laikā pārvietojas atkarībā no tā, cik spēcīgi muskulis tiek slogots. Jo attīstītāks deniņu muskulis, jo augstāk un tuvāk viduslīnijai atrodas līnija un līdz ar to arī pats punkts.

Šis novērojums ir viens no iemesliem, kāpēc stefanions ir noderīgs salīdzinošajā anatomijā. Sugām un populācijām ar spēcīgu košļājamo aparātu deniņu līnijas atrodas augstāk, dažkārt gandrīz satiekoties viduslīnijā, kur veidojas kaula ķemme. Mūsdienu cilvēkam ar mīkstāku uzturu šīs līnijas ir zemas un vāji izteiktas.

No tā izriet vispārīgāka doma par kaulu: galvaskausa virsma nav tikai iedzimta forma, bet arī uz tās piestiprināto mīksto audu darbības pieraksts. Kaulu veido slodze, un kraniometrijas punkti, kas definēti caur muskuļu līnijām, šo funkcionālo vēsturi saglabā arī tad, kad pašu muskuļu vairs nav.