Fascia lata: augšstilba platā fascija

Augšā fascia lata piestiprinās pa visu iegurņa apkārtmēru. Priekšpusē tā ieaug cirkšņa saitē, iekšpusē kaunuma kaula zarā un sēžas kaula paugurā, aizmugurē krustu un astes kaula apvidū un krustu un sēžas kaula saitē, bet ārpusē un augšā gar zarnkaula šķautni.

Apakšā tā piestiprinās pie ceļa apvidus kaulainajiem punktiem: pie abiem lielakaula pauguriem, pie mazakaula galviņas un pie ceļa skriemeļa un tā saišu apvidus. Tur tā turpinās kā apakšstilba fascija, kas savukārt apņem apakšstilba muskuļus.

Biezums nav vienmērīgs. Vistievākā fascija ir augšstilba iekšpusē, kur tā ir mīksta un plāna, jo tur nav lielas vilkšanas slodzes. Visbiezākā tā ir ārpusē, kur veidojas ileotibiālais trakts, un aizmugurē, kur uz to iedarbojas sēžas muskuļu vilkme.

• Augšā: zarnkaula šķautne, cirkšņa saite, kaunuma kauls, sēžas kaula paugurs, krustu un astes kaula apvidus.
• Apakšā: lielakaula pauguri, mazakaula galviņa, ceļa skriemeļa apvidus.
• Ārpusē: sabiezināta kā ileotibiālais trakts.
• Iekšpusē: plāna un mīksta.
• Turpinājums uz leju: apakšstilba fascija.

No fascijas iekšējās virsmas uz augšstilba kaulu iestiepjas trīs starpsienas, kas sadala augšstilbu trijos nodalījumos. Ārējā starpsiena ir visspēcīgākā, iekšējā un aizmugurējā ir vājākas. Katram nodalījumam ir savs muskuļu komplekts, savs galvenais nervs un sava asinsapgāde.

Šis dalījums nav tikai anatomijas mācību ērtība. Tas nosaka, kā izplatās infekcija, kā uzkrājas asinis pēc traumas un kā aug spiediens nodalījuma sindromā. Tāpat tas izskaidro, kāpēc viena nerva bojājums atslēdz precīzi vienu muskuļu grupu.

Augšstilba ārējā malā fascia lata ir tik sabiezināta, ka veido atsevišķi nosauktu struktūru, ileotibiālo traktu (tractus iliotibialis). Tas sākas pie zarnkaula šķautnes priekšējās daļas un iet lejup gar augšstilba ārējo virsmu līdz lielakaula ārējā paugura izcilnim, ko sauc par Gerdija pauguriņu.

Traktā ieaug divi muskuļi. Priekšā un augšā tajā ieaug fascijas sprindzētājmuskulis (musculus tensor fasciae latae), aizmugurē lielākā daļa sēžas lielā muskuļa (musculus gluteus maximus). Tādējādi trakts ir kā kopīga cīpsla diviem muskuļiem, kas atrodas dažādās gūžas pusēs.

Mehāniski trakts stabilizē gan gūžu, gan ceļu. Stāvot uz vienas kājas, tas kopā ar sēžas vidējo muskuli neļauj iegurnim noslīdēt uz brīvās kājas pusi. Ceļa līmenī tā vilkšanas virziens mainās atkarībā no ceļa saliekuma leņķa, un tieši šī pārbīde ir pamatā skrējējiem raksturīgajām sāpēm ceļa ārpusē.

Cirkšņa apvidū fascia lata nav nepārtraukta. Tur, nedaudz zem cirkšņa saites un uz iekšu, tajā ir ovāla atvere, ko sauc par zemādas vēnas atveri (hiatus saphenus). Caur to lielā zemādas vēna (vena saphena magna) iegrimst dziļumā un ietek augšstilba vēnā.

Atveri nosedz irdena, caurumota saistaudu plātne, ko sauc par sietveida fasciju, un caur tās atverēm iet arī sīki limfvadi un virspusējās asinsvadu atzares. Šī vieta ir svarīga vēnu ķirurģijā, jo tieši tur tiek nosieta vai noslēgta lielā zemādas vēna varikozo vēnu ārstēšanā.

Plašākā nozīmē fascia lata piedalās vēnu asins atgriešanā sirdī. Muskuļu saraušanās nepiekāpīgā apvalkā rada spiedienu, kas asinis izspiež uz augšu pa dziļajām vēnām, bet vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ. Šo mehānismu sauc par muskuļu vēnu sūkni, un fascija tajā ir nepieciešamā stingrā siena.

Visbiežākā ar šo struktūru saistītā sūdzība ir ileotibiālā trakta sindroms. Tas ir pārslodzes stāvoklis, kas izpaužas ar sāpēm ceļa ārpusē, parasti skriešanas vai riteņbraukšanas laikā, un tipiski parādās pēc noteikta nostrādāta attāluma, nevis uzreiz. Sāpes bieži pastiprinās, skrienot lejup pa nogāzi.

Otra, daudz retāka, bet bīstama problēma ir augšstilba nodalījuma sindroms. Tas rodas pēc smagas traumas, augšstilba kaula lūzuma vai plašas asiņošanas, kad nodalījumā uzkrājas asinis un tūska. Fascija nespēj izstiepties, spiediens strauji aug, un muskuļi un nervi paliek bez asinsapgādes. Šis stāvoklis prasa neatliekamu ķirurģisku palīdzību.

Trešā ir fascijas trūces: mazi muskuļa izspiedumi caur fascijas vājām vietām, kas parādās slodzes laikā un pazūd miera stāvoklī. Parasti tie nav bīstami, bet var būt sāpīgi.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas traumatologs ortopēds, sporta medicīnas ārsts un fizioterapeits; nodalījuma sindroms ir ķirurga darbs. Ja pēc traumas augšstilba sāpes strauji pieaug, augšstilbs kļūst ciets un pietūcis vai parādās kājas nejutīgums, jāgriežas pēc neatliekamas palīdzības.

• Ileotibiālā trakta sindroms: sāpes ceļa ārpusē pēc noteikta slodzes apjoma.
• Augšstilba nodalījuma sindroms: augošas sāpes, ciets augšstilbs, neatliekams stāvoklis.
• Fascijas trūce: mazs, mīksts izspiedums, kas parādās slodzes laikā.
• Sāpīgs fascijas sprindzētājmuskulis: sāpes gūžas ārpusē, bieži kopā ar trakta saīsinājumu.
• Rēta un saaugumi pēc operācijas vai fascijas izņemšanas transplantātam.

Fascia lata pati par sevi reti ir izmeklēšanas mērķis; parasti vērtē ar to saistītās sūdzības. Klīniski izmanto testus, kas pārbauda ileotibiālā trakta garumu un jutību. Ārsts pārbauda sāpīgumu pie spiediena uz lielakaula ārējo pauguru un vēro, vai sāpes atkārtojas noteiktā ceļa saliekuma leņķī.

Attēldiagnostikā noderīgākā ir ultrasonogrāfija: fascija guļ virspusēji, un ultraskaņa parāda gan tās biezumu, gan šķidruma uzkrāšanos zem trakta, gan muskuļa izspiedumu caur fascijas defektu, turklāt to var vērot kustībā.

Magnētiskā rezonanse ir precīzāka, ja jāizvērtē dziļāki bojājumi, muskuļa tūska vai atšķirības starp trakta kairinājumu un citu ceļa problēmu. Augšstilba nodalījuma sindroma gadījumā diagnoze balstās galvenokārt uz klīnisko ainu un, ja nepieciešams, uz tiešu spiediena mērījumu nodalījumā, nevis uz attēliem.

1. Sāpju vietas precizēšana un saistība ar slodzes apjomu.
2. Ileotibiālā trakta garuma un jutības pārbaude.
3. Gūžas un ceļa kustību apjoma un muskuļu spēka novērtēšana.
4. Ultrasonogrāfija virspusējo izmaiņu vērtēšanai.
5. Magnētiskā rezonanse, ja diagnoze nav skaidra vai ja ir aizdomas par citu ceļa bojājumu.

Sāpes ceļa ārpusē var nākt ne tikai no ileotibiālā trakta. Ārējā meniska bojājums sāp locītavas spraugā un bieži pavada bloķēšanās vai klikšķēšanas sajūtu. Ārējās sānu saites bojājums sāp augstāk un pastiprinās, spiežot ceļgalu uz iekšu. Tibiofibulārās locītavas problēma sāp zemāk, pie mazakaula galviņas.

Sāpes gūžas ārpusē arī bieži tiek piedēvētas fascijai, lai gan biežāk tās nāk no sēžas vidējā un mazā muskuļa cīpslas bojājuma pie lielā paugura. Šo stāvokli agrāk sauca par lielā paugura bursītu, bet mūsdienās to biežāk apzīmē kā cīpslu slimību.

Vēl viens pārpratums ir jaukt fascijas trūci ar audzēju vai cistu. Fascijas trūce ir mīksta, parādās slodzes laikā un pazūd atpūšoties; veidojums ir noturīgs un nemainās atkarībā no muskuļa sasprindzinājuma.

Visbeidzot, izplatīts uzskats, ka ileotibiālo traktu var izstiept ar rullēšanu uz cietas rullīša, ir vienkāršojums. Pats trakts ir ļoti izturīgs un praktiski neizstiepjams; noderīgais efekts, ja tāds ir, visticamāk, nāk no zemāk esošajiem audiem un no nervu sistēmas reakcijas uz spiedienu.

Fascia lata ir viens no biežāk izmantotajiem cilvēka paša audu materiāliem rekonstruktīvajā ķirurģijā. To izmanto acs plakstiņa pacelšanas operācijās, cietā smadzeņu apvalka defektu slēgšanai, vēdera sienas nostiprināšanai, saišu rekonstrukcijai un iegurņa pamatnes operācijās. Iemesls ir vienkāršs: tā ir izturīga, plāna, plaša, viegli iegūstama un, ņemta no paša pacienta, netiek atgrūsta.

Interesanti, ka vietā, no kuras fascijas gabals paņemts, parasti neveidojas būtiski funkcionāli zudumi. Tomēr tieši tur var parādīties muskuļa izspiedums, kas cilvēku uztrauc, bet reti kļūst par reālu problēmu.

Otra mazāk zināma lieta attiecas uz to, ka fascija nav pasīva. Tajā ir daudz nervu galu, tostarp sāpju un stiepšanas receptoru, un dažviet fascijā ir atrodamas šūnas ar saraušanās spēju. Tas nozīmē, ka fascija pati var būt sāpju avots, un tas palīdz izskaidrot, kāpēc daļa muskuļu un kaulu sistēmas sāpju neatbilst nevienai konkrētai muskuļa vai locītavas struktūrai.

Trešā doma ir par to, kāpēc tieši cilvēkam fascia lata un ileotibiālais trakts ir tik attīstīti. Sugām, kas nestaigā uz divām kājām, šī struktūra ir vāji izteikta. Cilvēkam staigāšana nozīmē, ka lielāko daļu soļa laika ķermeņa svars balstās uz vienas kājas, un iegurnim jāpaliek līdzsvarā. Ileotibiālais trakts ir viens no risinājumiem šai problēmai, un tas ir arī iemesls, kāpēc tā pārslodze ir tik izplatīta tieši ilgstošas skriešanas laikā.