Sānu augšstilba ādas nervs un tā saspiešana

Nervs veidojas jostas pinumā (plexus lumbalis) galvenokārt no otrā un trešā jostas segmenta priekšējiem zariem, dažkārt ar pirmā segmenta piedalīšanos. Tas parādās no lielā jostas muskuļa (musculus psoas major) sānu malas un šķērso iegurņa aizmugurējo sienu pa zarnu kaula muskuļa (musculus iliacus) virsmu, paslēpts zem zarnu kaula fascijas.

Virzoties uz leju un uz āru, nervs tuvojas priekšējai augšējai zarnu kaula asij. Tipiskajā variantā tas pamet iegurni tieši mediāli no šīs ass, izejot cauri kanālam starp cirkšņa saites divām lapiņām vai zem tās.

Zem cirkšņa saites nervs caurdur platās fascijas (fascia lata) slāni un kļūst virspusējs. Tad tas sadalās priekšējā un aizmugurējā zarā. Priekšējais zars apgādā ādu augšstilba priekšējā ārējā virsmā līdz ceļa apvidum, aizmugurējais zars aptver ādu no gūžas izciļņa lejup pa augšstilba sānu virsmu.

1. Šķiedras iziet no otrās un trešās jostas saknes priekšējiem zariem.
2. Nervs izlien no lielā jostas muskuļa sānu malas.
3. Šķērso zarnu kaula muskuli zem zarnu kaula fascijas, virzienā uz priekšējo augšējo zarnu kaula asi.
4. Pamet iegurni pie šīs ass, zem cirkšņa saites vai cauri tās šķiedrām.
5. Caurdur plato fasciju un sadalās priekšējā un aizmugurējā ādas zarā.

Nervā ir tikai aferentās šķiedras, tas ir, tās, kas signālu nes no ādas receptoriem uz muguras smadzenēm un tālāk uz smadzeņu garozu. Tāpēc tas nes informāciju par pieskārienu, spiedienu, temperatūru un sāpēm, bet nevada nevienu komandu muskuļiem.

Praktiskās sekas ir svarīgas: pat pilnīgs šī nerva pārtraukums neapgrūtina staigāšanu, kāpšanu pa kāpnēm vai celšanos no krēsla. Ja pacients sūdzas par vājumu, cēlonis meklējams citur, visbiežāk augstāk, jostas saknēs, vai citā nervā.

Jutības zona ir individuāli mainīga un nereti nesakrīt ar mācību grāmatas zīmējumu. Pārklāšanās ar kaimiņu nervu teritorijām nozīmē, ka jutības zudums var būt mazāks, nekā gaidīts pēc anatomiskās kartes.

Visbiežāk saspiešanas punkts ir tieši tur, kur nervs iet no iegurņa uz augšstilbu. Šajā vietā tas veic strauju leņķisku pagriezienu un ir fiksēts starp saistaudu struktūrām, tāpēc jebkurš ārējs spiediens vai audu tilpuma pieaugums iegurņa priekšpusē to ietekmē uzreiz.

Pie riska faktoriem pieder liekais svars un vēdera apjoma palielināšanās, ciešas bikses vai josta ap viduci, smagas darba jostas un aprīkojums, kas balstās uz gūžas kaula, grūtniecība, ilgstoša stāvēšana vai staigāšana, kā arī diabēts, kas vispār padara perifēros nervus jutīgākus pret saspiešanu.

Otra cēloņu grupa ir jatrogēna, tas ir, ārstnieciskas darbības izraisīta. Nervu var ievainot, ņemot kaula transplantātu no gūžas kaula ribas, kā arī operācijās ar pieeju gūžas locītavai vai iegurnim, un ilgstošā operācijā uz vēdera guļus stāvoklī, kad ķermeņa svars spiež uz iegurņa priekšpusi.

Retāk aiz simptomiem slēpjas veidojums vēdera dobumā vai iegurnī, kas nervu nospiež augstāk tā gaitā. Tieši šī iespēja ir iemesls, kāpēc netipiskos gadījumos ārsts izvēlas papildu attēldiagnostiku.

• Liekais svars un strauja vēdera apjoma maiņa.
• Ciešas jostas, korsetes, darba jostas ar instrumentiem, aizsargbruņas.
• Grūtniecība, īpaši pēdējā trimestrī.
• Cukura diabēts un citi vielmaiņas traucējumi.
• Operācijas iegurņa priekšpusē un kaula transplantāta ņemšana no gūžas kaula ribas.
• Ilgstoša stāvēšana, staigāšana vai gulēšana uz vēdera.

Tipiska ir dedzinoša, durstoša vai elektriskai strāvai līdzīga sajūta augšstilba ārpusē, bieži kopā ar apsārtuma sajūtu vai pretēji, ar nejutīgumu. Raksturīgi, ka simptomi ir vienpusēji un skaidri norobežoti ar ādas laukumu, kas neiet apkārt augšstilba iekšpusei un nesniedzas zem ceļa.

Sūdzības pastiprinās, ilgi stāvot vai ejot, kā arī iztaisnojot gūžu, un bieži mazinās, apsēžoties un saliecot gūžu, jo tad samazinās spriegums cirkšņa saites rajonā. Daudzi pacienti paši pamana, ka atbrīvota josta vai brīvākas bikses palīdz.

Āda skartajā laukumā var būt pārmērīgi jutīga pret pieskārienu, tā ka pat apģērba audums rada nepatīkamu sajūtu. Šāda paaugstināta jutība un jutības zudums var pastāvēt vienlaikus vienā un tajā pašā vietā, kas nereti pacientu mulsina.

Pirmā un svarīgākā atšķiršana ir no trešās jostas saknes saspiešanas starpskriemeļu diska vai deģeneratīvu izmaiņu dēļ. Sakņu bojājumam raksturīga mugursāpju fona klātbūtne, sāpju izstarojums pāri ceļam, ceturkājgalvas muskuļa vājums un izmainīts ceļa reflekss.

Otrs bieži sajaukts stāvoklis ir sāpes ap lielo velkamo izcilni jeb trohanteru. Tur sāpes ir lokālas un tieši sataustāmas, pastiprinās, guļot uz sāniem, un tām nav dedzinošā, ādas virspusē lokalizētā rakstura.

Jāatceras arī gūžas locītavas artroze, kas dod sāpes cirksnī un uz augšstilba priekšpusi, bet neizraisa ādas jutības izmaiņas, un kustību apjoms locītavā ir ierobežots.

Diagnoze pamatā ir klīniska. Ārsts precīzi iezīmē jutības izmaiņu laukumu un pārbauda, vai nav vājuma un refleksu izmaiņu. Uzsitiens vai spiediens tieši mediāli no priekšējās augšējās zarnu kaula ass bieži izraisa raksturīgo tirpšanu, kas izstaro pa augšstilbu.

Palīdzēt var arī tests, kurā nospiež iegurni uz sāniem guļošam pacientam: šāds manevrs uz laiku atslābina cirkšņa saiti, un sūdzības mazinās. Ultrasonogrāfija ļauj nervu redzēt tieši, novērtēt tā biezumu un meklēt saspiešanas vietu.

Neirogrāfija ir tehniski grūta, jo nervs ir plāns un dziļi novietots, īpaši cilvēkiem ar lielāku ķermeņa masu, tāpēc normāla atbilde diagnozi neizslēdz. Ja ir aizdomas par mugurkaula cēloni vai par veidojumu iegurnī, veic attiecīgi jostas daļas vai iegurņa attēldiagnostiku. Diagnostiska nerva blokāde ar vietējo anestēzijas līdzekli ir viens no pārliecinošākajiem apstiprinājumiem.

Ar šīm sūdzībām nodarbojas neirologs, bet iesaistīti var būt arī ģimenes ārsts, ortopēds, algologs un, retos gadījumos, neiroķirurgs. Pie ārsta obligāti jāvēršas, ja parādās kājas vājums, jutības zudums abās kājās, urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi, kā arī ja simptomi parādās pēc traumas vai kopā ar svara zudumu un drudzi.

Lielākajai daļai cilvēku sūdzības mazinās, kad tiek novērsts spiediena cēlonis. Tas nozīmē brīvāku apģērbu, jostas pārvietošanu, darba aprīkojuma pārkārtošanu un svara samazināšanu, ja tāds ir riska faktors. Grūtniecības laikā radusies meralģija bieži pāriet pēc dzemdībām.

Ja ar to nepietiek, ārsts var piedāvāt medikamentus, kas iedarbojas uz nervu izcelsmes sāpēm, vietējas blokādes vai fizikālo terapiju. Ķirurģiska iejaukšanās ar nerva atbrīvošanu vai, retāk, pārdalīšanu tiek apsvērta tikai ilgstošos un smagos gadījumos.

Šis apraksts ir vispārīgs. Ārstēšanas plānu katram cilvēkam izvēlas ārsts, ņemot vērā simptomu ilgumu, cēloni un blakusslimības.

Šī nerva gaita ir viena no visvairāk mainīgajām visā jostas pinumā. Anatomijas pētījumos aprakstīti vairāki atšķirīgi varianti attiecībā uz to, cik tālu no zarnu kaula ass nervs šķērso cirkšņa saiti, vai tas iet cauri saitei, zem tās vai pāri zarnu kaula ribai, un cik daudz zaru tam ir izejas brīdī.

Tieši šī mainība izskaidro divas praktiskas lietas. Pirmkārt, ķirurgam, kas strādā gūžas kaula priekšējā daļā, nav vienas drošas zonas, uz kuru varētu paļauties, un tāpēc nerva bojājums ir zināma operāciju komplikācija pat rūpīgi strādājot. Otrkārt, blokādes veiksme ievērojami uzlabojas, ja adatas ceļu kontrolē ar ultrasonogrāfiju, nevis paļaujas uz anatomiskiem orientieriem.

Vēl viena nereti pārsteidzoša lieta ir tā, ka simptomi var parādīties pēc svara zaudēšanas, nevis tikai pēc tā pieņemšanas. Strauji zaudējot zemādas taukaudus iegurņa priekšpusē, nervs zaudē dabisko polsterējumu un kļūst jutīgāks pret ārēju spiedienu.