Kas ir cīpslas apvalks?

Šķērsgriezumā apvalks izskatās kā divas koncentriskas plēves ap cīpslu. Starp tām esošā sprauga ir virtuāla: veselā stāvoklī tajā ir tikai dažas piles šķidruma, un lielāks daudzums jau nozīmē izsvīdumu. Vietā, kur abas lapiņas savienojas, izveidojas saistaudu tiltiņš, kas cīpslai pienes asinsvadus un nervu galiņus.

Pirkstos šos tiltiņus sauc par vinkulām. Tās ir īsas, plānas saistaudu plēksnītes starp cīpslu un pirksta kaula virsmu, un tajās iet sīkas artērijas. Ķirurgam, kas šuj pārgrieztu cīpslu, vinkulu saglabāšana ir tikpat svarīga kā pati šuve, jo no tām atkarīga cīpslas apasiņošana.

Apvalki koncentrējas tur, kur cīpslas iet cauri kanāliem, ko no ārpuses noslēdz plata saistaudu josla. Šādas joslas ir plaukstas locītavas priekšpusē un mugurpusē, potītes apvidū un pēdas pamatnē. Katrā kanālā ietilpst viena vai vairākas cīpslas kopā ar savu apvalku.

• Plaukstas locītavas plaukstas pusē: pirkstu saliecējcīpslas kopā ar vidusnervu karpālajā kanālā.
• Plaukstas locītavas mugurpusē: sešas atsevišķas nodaļas ar atliecējcīpslu apvalkiem.
• Pirkstos: virspusējo un dziļo saliecējcīpslu kopīgs apvalks, ko nostiprina blokveida saites.
• Pleca locītavā: divgalvainā muskuļa garās galvas cīpslas apvalks, kas ir turpinājums locītavas somiņai.
• Potītē un pēdā: garā īkšķa saliecēja, pakaļējā un priekšējā lielā liela kaula muskuļa un peroneālo muskuļu cīpslu apvalki.

Sinoviālais šķidrums satur hialuronānu un olbaltumvielas, kas veido plānu slīdošu kārtiņu starp abām lapiņām. Kustību laikā slodze šo kārtiņu iespiež starp virsmām, un berzes koeficients kļūst ļoti mazs. Tieši šī iemesla dēļ vesels pirksts saliecas bez jebkādas sajūtas, ka kaut kas iekšpusē kustētos.

Otrs uzdevums ir virziena maiņa. Kur cīpsla apliecas ap kaulaino izcilni, apvalks kopā ar blokveida saiti darbojas kā trīsītis: spēka virziens mainās, bet cīpsla nenobīdās sānis. Cena par šo risinājumu ir saspiedums, tāpēc tieši šajās vietās cīpslas audi ar laiku kļūst skrimšļveidīgi un biežāk attīstās nodilums.

1. Muskulis saraujas un velk cīpslu proksimālā virzienā.
2. Cīpsla slīd apvalka iekšienē, pa ceļam pārvietojot sinoviālo šķidrumu.
3. Blokveida saites notur cīpslu pie kaula, neļaujot tai izlekt no gultnes.
4. Spēks nonāk līdz piestiprināšanās vietai, un pirksts vai pēda saliecas.
5. Atslābstot muskulim, antagonists un cīpslas elastība atgriež to sākotnējā stāvoklī.

Cīpsla apvalka iekšienē saņem barības vielas divējādi: no asinsvadiem, kas ienāk pa vinkulām, un tieši no sinoviālā šķidruma difūzijas ceļā. Tāpēc cīpslas vielmaiņa ir lēna, un pēc plīsuma vai šuves dzīšana ilgst mēnešus, nevis nedēļas.

Šeit slēpjas arī tā atziņa, kuru īss apraksts parasti nepasaka. Cīpslas dzīšanai apvalkā ir divi savstarpēji pretēji ceļi: dzīšana no apkārtējiem audiem rada saaugumus, kas cīpslu piesien pie apvalka, bet dzīšana no cīpslas pašas šūnām saaugumus nerada. Tieši tāpēc pēc saliecējcīpslas šuves rokas ķirurgi sāk kontrolētas kustības agri, nevis fiksē roku uz ilgu laiku: agrīna slīdēšana pastumj dzīšanu par labu otrajam ceļam un saglabā pirksta kustīgumu.

Augļa attīstības gaitā cīpslas un to apvalki veidojas no mezenhīmas kopā ar muskuļiem un kauliem, un sinoviālās spraugas izveidojas pakāpeniski, atdaloties šūnu slāņiem. Jaundzimušajam apvalku sienas ir plānas un ļoti elastīgas, tādēļ bērniem berzes izraisīts tenosinovīts ir rets.

Ar gadiem sinoviālā membrāna kļūst plānāka, šķidruma sastāvs mainās, bet blokveida saites un apvalku sienas sabiezē. Papildus tam atkārtota vienveidīga slodze, cukura diabēts, vairogdziedzera darbības traucējumi un iekaisīgas locītavu slimības veicina apvalka sabiezēšanu. Rezultātā vidējā un vecākā vecumā pieaug tādu stāvokļu biežums kā lecošais pirksts un plaukstas locītavas tenosinovīts.

Cīpslas apvalka iekaisumu sauc par tenosinovītu. Raksturīgi simptomi ir sāpes tieši pa cīpslas gaitu, pietūkums šaurā joslā, sāpju pastiprināšanās aktīvā kustībā pret pretestību un dažkārt kraukšķoša sajūta zem pirkstiem. Iemesls var būt pārslodze, trauma, reimatoloģiska slimība vai infekcija.

Ar ikdienas sūdzībām vispirms vēršas pie ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā nosūta pie traumatologa ortopēda vai rokas ķirurga. Ja tenosinovīts atkārtojas vairākās vietās, pievienojas rīta stīvums vai locītavu pietūkums, nepieciešama reimatologa konsultācija. Strutains pirksta saliecējcīpslas apvalka iekaisums pēc dūriena vai kodiena ir atsevišķs, neatliekams stāvoklis: pirksts ir vienmērīgi uztūcis, tur pussaliektā stāvoklī, sāp pa visu gaitu un stipri sāp, mēģinot to iztaisnot; šādā gadījumā jādodas uz neatliekamās palīdzības nodaļu tajā pašā dienā.

Diagnozi lielākoties nosaka klīniski: ārsts palpē pa cīpslas gaitu, pārbauda kustību pret pretestību un izmanto mērķtiecīgus provokācijas testus. De Kervēna tenosinovīta gadījumā tipisks ir tests, kurā īkšķi ieliek dūrē un plaukstu noliec uz mazā pirkstiņa pusi.

No attēldiagnostikas pirmajā vietā ir ultrasonogrāfija, jo tā rāda apvalku reālā laikā: redzams šķidrums ap cīpslu, sabiezēta siena un pati cīpslas slīdēšana kustības laikā. Magnētiskā rezonanse noder sarežģītos gadījumos un pirms operācijas plānošanas. Rentgenogramma pašu apvalku nerāda, bet palīdz izslēgt lūzumu, artrozi vai pārkaļķojumus.

Visbiežākā neskaidrība ir starp tendinītu, tenosinovītu un bursītu. Tendinīts nozīmē pašas cīpslas bojājumu, tenosinovīts skar apvalku, bet bursīts ir atsevišķa gļotsomiņa netālu no locītavas. Sāpju vieta bieži ir līdzīga, taču ultrasonogrāfijā šīs struktūras atšķiras skaidri.

Pirkstu tirpšana un nejutīgums nav tenosinovīta pazīme: tie drīzāk norāda uz nerva saspiedumu, piemēram, karpālā kanāla sindromu. Tomēr abi var pastāvēt kopā, jo sabiezēti cīpslu apvalki karpālajā kanālā palielina spiedienu uz vidusnervu. Ganglijs jeb sinoviāla cista ir apaļš, blīvs, ierobežots veidojums, kas neseko cīpslas garumam, un ar to atšķiras no tenosinovīta iegarenā pietūkuma.