Laterālais plantārais nervs: pēdas zoles nervs

Nerva ceļš ir pietiekami paredzams, lai to varētu izsekot ultrasonogrāfijā. Sākumā tas ir dziļi zem īsā pirkstu locītāja, pēc tam iznāk tuvāk pēdas ārējai malai un tur sadalās.

Īpaša nozīme ir pašam pirmajam zaram, kas atdalās gandrīz uzreiz pēc sadalīšanās. Tas dodas horizontāli zem papēža rajona un inervē mazā pirksta atvilcējmuskuli, papildus dodot zarus papēža kaula apvalkam un papēža fascijai.

• Pirmais zars, kas apkalpo mazā pirksta atvilcējmuskuli un papēža struktūras.
• Virspusējais zars, kas sadalās pirkstu nervos mazajam pirkstam un ceturtā pirksta ārējai pusei.
• Dziļais zars, kas šķērso pēdu atpakaļ uz iekšpusi un inervē dziļos muskuļus.
• Muskuļu zari kvadrātveida zoles muskulim un mazā pirksta muskuļu grupai.
• Smalki zari pēdas locītavu kapsulām, kas nes sāpju un stāvokļa sajūtas informāciju.

Kustību ziņā laterālais plantārais nervs ir pēdas galvenais iekšējo muskuļu nervs. Tas inervē visus starpkaulu muskuļus, kvadrātveida zoles muskuli, mazā pirksta grupu, lielā pirksta pievilcējmuskuli un trīs ārējos tārpveida muskuļus. Mediālajam plantārajam nervam paliek tikai neliela muskuļu grupa pēdas iekšējā malā.

Jušanas ziņā aina ir tieši pretēja: mediālais nervs apkalpo lielāko zoles daļu, bet laterālais tikai ārējo joslu. Tieši šī asimetrija ir iemesls, kāpēc laterālā nerva bojājums bieži izpaužas vairāk ar kustību un pirkstu stāvokļa izmaiņām nekā ar plašu nejutīguma laukumu.

Pēdas iekšējie muskuļi nedod acīmredzamu kustību, tāpēc tos ir viegli nenovērtēt. Patiesībā tie veido aktīvo pēdas velves atbalstu un noslogotā pēdā pastāvīgi strādā, lai pirksti paliktu saskarē ar zemi un slodze sadalītos vienmērīgi.

Kad šie muskuļi novājinās, pirksti pakāpeniski velkas saliektā stāvoklī, jo garās cīpslas no apakšstilba pārsver iekšējo muskuļu pretdarbību. Tā rodas pirkstu deformācijas, ko bieži redz gan pie nervu slimībām, gan gados vecākiem cilvēkiem.

Šis mehānisms ir pilnīgi tāds pats kā plaukstā, kur elkoņa kaula nerva bojājumā veidojas raksturīgā ķetnveida plauksta. Pēdā rezultāts izskatās citādi, jo pēda nes svaru, bet cēlonis ir identisks.

Bojājuma cēloņi ir sadalāmi vietējos un vispārējos. Vietējie ir saspiedumi, traumas un audzēji tieši nerva gaitā, vispārējie ir vielmaiņas un sistēmiskas slimības, kuras vienlaikus skar daudzus nervus.

Ar pēdas nejutīgumu, dedzināšanu vai vājumu vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš izlemj par tālāko izmeklēšanu. Nervu bojājumu novērtē neirologs, pēdas struktūras un traumas vērtē traumatologs ortopēds, bet cukura diabēta gadījumā svarīga ir arī endokrinologa un pēdu aprūpes speciālista iesaiste. Steidzami ārsts jāmeklē, ja pēdā strauji zūd spēks, ja parādās brūce, kas nesāp, vai ja pēda kļūst sarkana, pietūkusi un karsta.

• Pēdas kanāla jeb tarsālā kanāla sindroms, kad nervu saspiež šaurā ejā aiz potītes iekšējā kauliņa.
• Pirmā zara saspiešana starp muskuļiem, kas rada hroniskas papēža sāpes.
• Potītes un papēža kaula lūzumi, kā arī pēcoperācijas rētaudi.
• Cukura diabēta izraisīta nervu bojāeja, kas sākas simetriski abās pēdās.
• Ganglijs, paplašinātas vēnas vai audzējs, kas nervu spiež no ārpuses.
• Ilgstoša saspiešana pārāk šauros apavos vai pēc ilgstošas pozas.

Izmeklēšanā svarīgi ir divi jautājumi: vai bojājums ir tikai vienā nervā un kurā līmenī tas atrodas. Vispārēja nervu bojāeja un vietējs saspiedums prasa pilnīgi atšķirīgu ārstēšanu.

1. Sūdzību apraksts: vai nejutīgums ir simetrisks, vai tas pastiprinās naktī, vai saistīts ar slodzi un apaviem.
2. Apskate: pirkstu stāvoklis, starpkaulu spraugu iekritums, ādas stāvoklis, tulznas un slodzes punkti.
3. Jušanas pārbaude atsevišķi zoles iekšējā un ārējā daļā, lai nodalītu abu plantāro nervu zonas.
4. Piesitiena pārbaude pie potītes iekšējās malas: ja rodas strāvas sajūta uz zoli, tas norāda uz nerva kairinājumu šajā līmenī.
5. Elektroneiromiogrāfija, kas pēdā tehniski ir sarežģīta, bet palīdz nodalīt vietēju saspiedumu no vispārējas polineiropātijas.
6. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse, ja jāmeklē saspiedēja struktūra vai jānovērtē muskuļu pārmaiņas.

Visbiežāk jaukta situācija ir papēža sāpes. Papēža fascijas iekaisums tipiski sāp pirmajos soļos no rīta un sāpju punkts ir papēža kaula priekšējā daļā no apakšas. Pirmā zara saspiešana dod sāpes vairāk papēža iekšējā malā, tās mēdz saglabāties visu dienu, dažkārt pavada dedzinoša sajūta, un ierastā fascijas ārstēšana nepalīdz.

Otra bieža jaukšana ir vispārēja polineiropātija un viena nerva saspiedums. Polineiropātija sākas abās pēdās vienlaikus, izplatās kā zeķe uz augšu un bieži saistās ar cukura diabētu, vairogdziedzera slimībām, vitamīna B12 trūkumu vai alkoholu. Viena nerva saspiedums parasti ir vienpusējs un atbilst konkrēta nerva zonai.

Trešā iespēja ir jostas daļas nerva saknītes kairinājums. Tad sāpes tipiski nāk no muguras, izstaro pa kājas aizmuguri un mainās atkarībā no ķermeņa stāvokļa, nevis no apaviem vai slodzes uz pēdu.

Ar gadiem pēdas zoles taukaudu spilvens kļūst plānāks, pēdas velve nolaižas un slodze uz zoles struktūrām pārdalās. Tas nozīmē lielāku mehānisku spiedienu uz nervu gaitu, un daļēji ar to skaidro, kāpēc pēdas nervu sūdzības biežākas otrajā mūža pusē.

Papildu nozīme ir apaviem un ķermeņa masai. Šauri, cieti apavi ar plānu zoli, ilgstoša stāvēšana uz cietas grīdas un strauja skriešanas apjoma palielināšana ir bieži pieminēti veicinoši apstākļi. Šie faktori nervu nebojā tieši, bet padara saspiešanas vietas šaurākas un audus jutīgākus.

Praksē vērtīgākais ir zināt, ka hroniskas papēža sāpes ne vienmēr nāk no fascijas. Laterālā plantārā nerva pirmais zars iet caur šauru spraugu starp diviem muskuļiem, un tieši tur to var saspiest. Tā kā šis zars nedod ādas jušanu lielā laukumā, nejutīguma var nebūt vispār, un vienīgā pazīme ir ilgstošas, slikti izskaidrojamas papēža sāpes.

Vēl viena netieša pazīme ir redzama magnētiskās rezonanses izmeklējumā: ja šis zars ilgstoši ir bojāts, mazā pirksta atvilcējmuskulis pakāpeniski zaudē masu un tā vietā parādās taukaudi. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad attēlā ir redzamas tieši viena sīka nerva zara darbības sekas, nevis pats nervs.